SIEVIETE SMILTĪS

—   Nu, ko tūļājies, nekādi nevari izšķirties? Iznāk, ka tu esi tāds pats upuris? Vai tā nav? Nupat sacīji — ja viņi tur uzzinās, kāda šeit dzīve, būs slikti… Vai tas nepierāda, ka tu pati atzīsti: tā dzīvot nevar. Izbeidz taisīt šo visupiedodošo seju — ar tevi taču apietas kā ar ver­dzeni. Nevienam nav dotas tiesības tevi šeit ietupināt!… Nu, žigli pasauc kādu! Mēs izkļūsim no šejienes!.. ._A-ā, saprotu… Tu baidies, jā?… Nieki! No kā tev jābai­dās! … Ar tevi kopā esmu es!… Man ir draugi, kas strādā avīzē… Mēs visu to apgaismosim kā sociālu pro­blēmu … Nu, kas ir? … Ko klusē? … Es taču tev saku, nav ko baidīties!

Pēc brīža, it kā viņu mierinādama, sieviete piepeši sa­cīja:

—   Es paraudzīšu pusdienas…

10

Paslepus, ar acu kaktiņu vērodams, kā sieviete mizo kartupeļus, vīrietis mokoši domāja: vai viņam jāpieņem ēdiens, ko tā gatavo.

Pašreiz ir tieši tāds brīdis, kad nepieciešams miers un aukstasinība… Sievietes nolūks skaidrs, un jāmet pie malas svārstīšanās, nav ko mierināt sevi ar tukšām cerī­bām, jāskatās acīs faktiem un jāizstrādā reāls plāns, kā izkļūt no šejienes… Apvainojumus pretlikumīgā rīcībā atstāsim nākotnei… Bet bads vienīgi nokauj gribu … traucē saņemt dūšu. Taču, no otras puses, ja viņš katego­riski protestē pret šādu stāvokli, laikam gan vajadzētu atteikties no ēdiena. Būtu smieklīgi izrādīt savu sašutumu un tomēr ēst. Pat suns, kad to baro, luncina asti.

Tomēr nesteigsimies… Nav ko ieņemt tik krasas aizsardzības pozīcijas, kamēr nav skaidrs, cik tālu grasās iet sieviete… Nevar būt pat runas, ka varētu ko ņemt no viņas par baltu velti, nekādas labdarības… Kārtīgi samaksāt par katru kumosu… Un, ja samaksāts, viņam nav iemesla justies parādniekam, ne mazākā mērā. Pat boksa komentētājs televīzijas pārraidēs ne vienu reizi vien teicis, ka uzbrukums ir labākā aizstāvēšanās.

Un tā, atradis teicamu iemeslu, lai nebūtu jāatsakās no ēdiena, viņš atviegloti uzelpoja. Pēkšņi viņam it kā atausa gaisma, viņš satvēra domas pavedienu, kas visu laiku bija slīdējis projām. Vai gan viņa galvenais ienaid­nieks nav smiltis? Bet, ja tā, tad nav ko sev velti izdomāt dažādus neveicamus uzdevumus — kā, piemēram, tikt ārā pa durvīm, kas aizšautas ar dzelzs bultām, vai vēl ko tādā garā. Ja virvju kāpnes aizvāktas, var iztaisīt no koka. Tā kā smilšu siena pārāk krauja, to var norakt, lai kļūtu lēzena … Vajag tik druscītiņ palauzīt galvu, un viss no­kārtosies … Varbūt tas ir pārāk vienkārši, bet, ja šādā ceļā var tikt pie mērķa, tad, jo vienkāršāk, jo labāk. Kā redzams no piemēra ar Kolumba olu — vispareizākais at­risinājums nereti ir vienkāršāks par vienkāršu. Ja vien nenobīstas grūtību, ja cīnās ar pilnu krūti… tad vēl nekas nav zaudēts.

Sieviete beidza mizot kartupeļus, sagrieza tos un, pie­likusi klāt ar visām lapām sasmalcinātus rutkus, sabēra lielā čuguna katlā, kas bija pakārts virs pavarda. Viņa uzmanīgi izņēma no polietilēna maisiņa sērkociņus, iekūra uguni, sērkociņus atlika atpakaļ un uzmauca maisiņam gumiju. Tad iebēra sietiņā rīsus un uzlēja tiem virsū ūdeni. Droši vien tādēļ, lai noskalotu smiltis. Vira katlā sāka bur­buļot, uzplūda nepatīkama rutku smaka.

—   Ūdens, tiesa, palicis pavisam maz, bet varbūt jūs tomēr nomazgāsiet seju?

—   Nē, tad jau labāk padzeršos …

—   Ai, piedodiet… Dzeramais ūdens ir citā vietā. — No mazgājamās ierīces apakšas viņa izvilka lielu, poli­etilēnā ievīstītu katlu. — Ūdens nav visai auksts, toties es to uzvārīju, lai varētu dzert.

—   Bet, ja tvertnē nepaliks nemaz ūdens, nebūs ar ko nomazgāt traukus.

—   Nē, traukus es noberžu ar smiltīm, un tie kļūst pa­visam tīri.

To teikusi, sieviete pagrāba no palodzes sauju smilšu, iebēra šķīvī, ko turēja rokā, izdarīja dažas apļveidīgas kustības, griezdama smiltis riņķī, un parādīja viņam šķīvi. Viņš netika īsti gudrs, vai tas kļuvis tīrāks vai ne, beidzot tomēr nolēma, ka droši vien. Katrā ziņā šāda smilšu iz­mantošana pilnā mērā atbilda viņa senajam priekšstatam par tām.

Eda viņš atkal zem saulessarga. Vārītas saknes un žāvētas zivis… Viss bija aizdarīts ar smiltīm. Viņi būtu varējuši pusdienot reizē, ja saulessargu pakārtu pie gries­tiem, vīrietis nodomāja, taču baidījās, ka sieviete to no­vērtēs kā tuvināšanās mēģinājumu. Lētā tēja, lai gan izskatījās stipra, bija gandrīz bez kādas garšas.

Kad viņš bija beidzis, sieviete apsēdās pie mazgāja­mās ierīces un, pārmetuši pāri galvai polietilēna skrandu, sāka rāmi ēst. Tagad viņa atgādina kādu kukaini, vīrietis nodomāja. Vai patiesi viņa taisās tā aizvadīt visu dzīvi?… Tiem tur augšā šis ir tikai mazītiņš milzī­gās zemes ielāpiņš, bet no bedres dibena nav redzams nekas — vienīgi bezgalīgās smiltis un debesis. Vienmuļa dzīve, it kā uz visiem laikiem acu priekšā sastingusi aina. Un tā dzīvo sieviete, kurai nav pat nekā, ko atcerēties — savu mūžu viņa nav dzirdējusi silta vārda. Viņai droši vien, gluži kā meitenei, aizpukstējās sirds, kad par seviš­ķas labdarības zīmi atdeva mani — slazdā noķerto… Cik žēl viņas …