SIEVIETE SMILTĪS

Viņam gribējās ko sacīt sievietei, un, lai pārmestu tiltu, viņš nolēma aizpīpēt. Tik tiešām, polietilēns šeit ir pirmās nepieciešamības priekšmets, bez tā nekādi nevar iztikt. Lai cik ilgi viņš turēja liesmojošo sērkociņu pie cigaretes, tā neaizdegās. Viņš sūca no visa spēka, tā ka vaigi ievilkās starp zobiem, bet, visām pūlēm par spīti, sajuta tikai dūma garšu. Un arī šis dūms, treknais niko­tīna dūms tikai kairināja mēli, nekādi neaizstādams īstu pīpēšanu. Garastāvoklis bija sabojāts, un ne tik vien kā neizdevās pārmest tiltu, viņam vispār zuda vēlēšanās runāt.

Novākusi netīros traukus un nolikusi tos zemē, sieviete bez steigas sāka bērt tajos smiltis. Ar redzamu piespieša­nos viņa nedroši teica:

— Jūs zināt… Laiks jau būtu noraust smiltis no bē­niņiem …

—  Noraust smiltis? Nu ko tad, lūdzu — «Kāda man tur daļa,» vīrietis vienaldzīgi nodomāja. «Lai sapūst sijas, lai sagāžas balsti — man maza bēda.»

—  Ja es jūs traucēju, varbūt man kur aiziet?

—   Atvainojiet, lūdzu, bet…

Nav ko tēlot! Negribēja pat manīt likt. Bet pašai tāda sajūta, it kā būtu uzkodusi sapuvušu sīpolu. Sieviete ar ierastām, izveicīgām kustībām aizsēja muti un degunu ar divkārt salocītu dvieli, iežmiedza padusē slotu, paņēma dēļa galu un pakāpās uz sienas skapja plaukta; skapim bija palikušas tikai vienas durvis.

—  Godīgi runājot, ja gribat zināt manas domas, — tāda māja lai labāk sabrūk.

Viņš pats apmulsa no negaidīti uzliesmojušā niknuma, ar kādu izkliedza šos vārdus, bet sieviete pagriezās pret viņu, vēl vairāk apmulsusi. Paskat tik, nav vēl gluži pār­vērtusies kukainī…

—   Nē, nedomājiet, ka skaišos tikai uz jums vien. Jūs te visi kopā izlēmāt, ka cilvēku piesiesiet važā. Es ciest nevaru tādas intrigas. Skaidrs? Un, ja arī nav skaidrs, man vienalga. Gribat, es jums pastāstīšu kādu interesantu atgadījumu … Tas bija sen. Istabā, kuru es īrēju, turēju nekur nederīgu suni, parastu kranci… Ar apbrīnojami biezu spalvu, ko viņš nemeta pat vasarā … Krancim vien­mēr bija tik drūms, nelaimīgs izskats, ka es nolēmu viņu apcirpt… Un, lūk, kad es jau biju beidzis cirpšanu un dzīros izmest sacirpto spalvu ārā, suns — nezinu, kas tam uznāca, — piepeši iegaudojās, sagrāba zobos šīs spalvas kumšķi un aizmuka savā vietā … Varbūt krancis nocirpto spalvu uzskatīja par daļu no sevis paša un viņam bija žēl no tās šķirties. — Vīrietis paslepšus paskatījās uz sievieti— kā viņa stāstīto uzņem? Bet viņa stāvēja iepriek­šējā pozā, nedabiski izliekusies, uz skapja plaukta un pat nemēģināja pagriezties pret viņu. — Nu labi… Katrs cilvēks spriež pēc sava prāta … Vienalga, vai tā ir smilšu rakšana vai vēl kas cits — lūdzu, rīkojieties pēc saviem ieskatiem. Bet es ir netaisos to ciest. Diezgan! Nekas, vēl mazliet — un ķer nu vēju laukā!… Velti jūs mani vērtē­jat tik zemu … Ja sagribēsies, aizbēgšu no šejienes un turklāt bez kādām pūlēm… Jā, re, pašā reizē izbeigušās cigaretes …

—  Cigaretes! — Viņas vientiesība jau robežojās ar muļķību. — Tās vēlāk, kad atvedīs ūdeni…

—  Cigaretes? … Un cigaretes arī? … — Vīrietis, pa­šam negaidot, nosprauslojās. — Runa jau nav par to… Runa par nocirpto spalvu, par nocirpto spalvu… Vai patiesi nav skaidrs?… Es gribu teikt, ka nocirptās spal­vas dēļ nav vērts pūlēties.

Sieviete klusēja, un nelikās, ka viņa grasītos ko teikt sev par attaisnojumu. Viņa mirkli nogaidīja un, kad bija pārliecinājusies, ka vīrietis beidzis, nesatricināmā mierā atkal ķērās pie darba, no kura bija atrauta. Viņa atbīdīja lūkas vāku griestos virs skapja, ielīda līdz jostasvietai iekšā un, turēdamās uz elkoņiem un neveikli tirinādama kājas, rāpās augšā. Gan še, gan tur sīkām urdzi- ņām sāka tecēt smiltis. Viņam iešāvās prātā, ka bēniņos droši vien mājo kādi neparasti kukaiņi… Smiltis un sa­puvis koks… Nu nē, diezgan! Neparastā jau tā līdz kaklam.

Tad no griestiem te vienā, te otrā vietā atrisa dau­dzas smilšu lentes. Bija ļoti savādi, ka šī raženā straume plūst gandrīz bez skaņas. Vienā mirklī uz salmu pīteņiem, kas sedza grīdu, kā bareljefs pacēlās dēļu griestu nospie­dums — ar visām spraugām un zaru caurumiem. Deguns un acis vīrietim bija smilšu pilnas. Viņš ar joni metās laukā.

Pirmajā mirklī bija tāda sajūta, ka ielēcis ugunskurā un jau sāk kust pēdas. Bet kaut kur iekšā bija palikusi cilindriska ledus plēksnīte, kas nepadevās pat tādai sve- loņai… Kaut kur iekšā kaisa kauns… Šī sieviete ir kā dzīvnieks… Viņa nezina, kas tas ir — vakar un ko no­zīmē — rīt, viņa dzīvo ar domu par šodienu… Pasaule, kur valda pārliecība, ka cilvēku drīkst aizmēzt prom, tik­pat kā noslaucīt krītu no skolas tāfeles… Pat sapni nebija rādījies, ka mūsu dienās vēl kaut kur perinās tāds mežonīgums. Nu labi… Ja tā ir pazīme, ka viņš atgu­vies pēc nervu satricinājuma un viņā beidzot atgriezies miers, tad šis kauns nav nemaz tik slikts.

Tomēr nav ko velti tērēt laiku. Labi būtu ar visu tikt galā līdz tuifisai. Piemiedzis aci, viņš centās aptuveni no­teikt augstumu viļņainajai smilšu sienai, ko it kā klāja viegls šķidrauts, kas atgādināja izkausētu stiklu. Jo ilgāk