SIEVIETE SMILTĪS

Naktī viņš gulēja slikti, tāpēc dienā nāca miegs. Bet ļaunākais — ar katru mirkli zuda pacietība: viņš sāka sevi pārliecināt — ja arī šis plāns izgāžas, paliek vēl daudz dažādu iespēju aizbēgt. Kopš tās dienas bija pagājusi jau nedēļa. īstais laiks iesniegt pieteikumu, lai uzsāk meklē­šanu. Pirmās trīs dienas bija viņa likumīgais atvaļinā­jums. Bet tālāk — neierašanās darbā bez iepriekšējā brī­dinājuma. Darba biedri, kas bieži vien bez kāda iemesla uzmana katru sava kolēģa soli, diez vai noklusēs tādu faktu. Gan jau kādu vakaru viens vai otrs no šiem lab­vēļiem iegriezās pasērst viņa mājā. Smacīgajā pēcpusdie­nas saules piekarsētajā istabā valda pamestība — skaidrs, saimnieka nav. Apmeklētājs jūt tīri instinktīvu skaudību pret laimes lutekli, kurš izrāvies no šī būceņa. Bet nāka­majā dienā — aizvainojošas tenkas viņam aiz muguras, neķītrs čukstiņš, ko pavada nosodoši sarauktas uzacis un divdomīgi žesti. Un tas labi saprotams… Sirds dziļumos viņš jau tad juta, ka šis neparastais atvaļinājums radīs darba biedros tieši šādu reakciju. Un kāds tur brīnums! Skolotājiem taču savdabīgs dzīves veids, viņus visu laiku dīda skaudības velniņš. Gadu no gada garām viņiem, gluži kā ūdeņi upē, tek un aizplūst skolēni, bet skolotāji, kā zemē ierakti akmeņi, spiesti palikt šīs straumes dibenā. Viņi modina cerības citos, bet paši nedrīkst cerēt pat sap­ņos. Viņi jūtas kā nevajadzīgi atlūžņi un vai nu nododas mazohistiskai vientulībai, vai arī kļūst puritāņi, beī pret citiem izturas ar aizdomām, apvaino tos oriģinalitātes meklēšanā. Viņi tik ļoti alkst rīcības brīvības, ka brīvu rīcību necieš ne acu galā.

… Droši vien nelaimes gadījums? … Nē, ja nelaimes gadījums, būtu kāda ziņa … Varbūt pašnāvība? … Bet tik un tā policija zinātu… Neesiet tik augstās domās par šo viduvējību!… Viņš pazudis labprātīgi, un nav ko bāzt degunu cita darīšanās… Bet nu jau drīz būs nedēļa… Ir gan cilvēks! Tas vien prātā kā sagādāt citiem uztrau­kumu, ej nu sazini, kas šim aiz ādas …

Diez vai tiem tik ļoti rūp viņa liktenis. Gluži vienkārši viņu neapmierinātā ziņkāre pārgatavojusies kā hurma, kas nav laikā noņemta no koka. Tālāk notikumi risinās tā. Vecākais pedagogs iet uz policiju, lai uzzinātu, kā rak­stāms pieteikums par meklēšanas uzsākšanu. Aiz svētulī­gās, noskumušās maskas grūti apslēpt labpatiku.

«Uzvārds un vārds — Niki Dzimpejs. Vecums — 31 gads. Augums — 1 m 58 cm. Svars — 54 kg. Mati — plāni, atsukāti atpakaļ, breolīnu nelieto. Redze — labā acs 0,8, kreisā 1,0. Ada tumsnēja. Pazīmes — seja iega­rena. Nedaudz šķielē. Deguns strups. Zods stūrains, zem kreisās auss dzimumzīmīte, citu sevišķu pazīmju nav. Asins grupa — AB. Runā piesmakušā balsī, mazliet stos­tās. Sejas izteiksme saspringta. Stūrgalvīgs, taču attiek­smē ar citiem vienkāršs. Apģērbs — droši vien viņš tērpies entomologam piemērotā apģērbā. Augšā pievienotais foto­attēls enface uzņemts pirms pāris mēnešiem.»

Protams, ciema iedzīvotāji būs spēruši visus nepiecieša­mos piesardzības soļus, ja tik apņēmīgi turpina šo nejē­dzīgo avantūru. Aptīt ap pirkstu pāris lauku policistu nav nekas sarežģīts. Viņi, bez šaubām, ir parūpējušies, lai po­licisti bez īpašas vajadzības ciemā neiegrieztos. Taču miglu pūst acīs vajag, un tam ir kāda jēga vienīgi tad, ja viņš ir vesels un spēj rakt smiltis. Un pavisam muļķīgi, pašiem riskējot, slēpt smagi slimu cilvēku, kurš jau veselu nedēļu vāļājas pa gultu. Ja tie nolems, ka no viņa nav nekāda labuma, tad visgudrākais, ko tie var darīt, — rai­sīties no viņa vaļā, kamēr nav vēl radušies kādi sarežģī­jumi. Tagad vēl var izdomāt kādu ticamu versiju. Var, piemēram, paziņot, ka cilvēks pats iekritis bedrē un viņam no smadzeņu satricinājuma sākušās dīvainas halucinācijas. Bez šaubām, šādam paskaidrojumam noticēs daudz lab­prātāk nekā viņa fantastiskajam apgalvojumam, ka ar viltu noslēpts bedrē.

Iemāvās govs — šķita, ka tai rīklē ielikta vara taure. Kaut kur iedziedājās gailis. Smilšu bedrē nav nosakāms nedz attālums, nedz virziens. Tikai tur, ārā, ir parasta, normāla pasaule, tur ceļmalā bērni spēlē klases un noteik­tajā stundā aust rīts, un tā krāsas saplūst ar vārītu rīsu smaržu.

Sieviete berž viņu cītīgi, pat pārāk cītīgi. Pēc norīvē- šanas izgriež mitro dvieli tik sausu, ka tas kļūst ciets kā dēlis, un tad berzē tik centīgi, it kā spodrinātu aizsvīdušu stiklu. No agrīnā rīta skaņām un šiem ritmiskajiem grū­dieniem viņu sāk mākt snauda.

—  Jā, starp citu … — Viņš apspiež žāvas, ko it kā ar knaiblēm velk viņam ārā. — Kā to varētu… Jau sen gribas palasīt avīzi. Vai tad nekādi nevar to dabūt?

—   Labi, es pavaicāšu, vēlāk.

Viņš uzreiz saprata: sieviete grib būt sirsnīga. Viņas biklajā, kautrajā balsī skaidri jaušama vēlēšanās viņu neaizvainot. Bet tas vīrietim vēl vairāk aizdeva dusmas. — «Pavaicāšu?!» Tātad arī avīzes nedrīkst lasīt bez atļaujas, jā? — Nikni šķendēdamies, viņš atgrūda no sevis sievietes rokas. Tā vien nagi niezēja apcirst apkārt bļodu ar visu tās satvaru. Te nu tev bija atbilde uz lū­gumu.