SIEVIETE SMILTĪS

Vīrietis ātri ar acīm pārskrēja sociālajiem jautājumiem veltītajai lappusei, slejām par vietējās dzīves notikumiem. Viņš, protams, neatrada nedz rakstu par savu pazušanu, nedz paziņojumu par to, ka bez vēsts pazudis cilvēks. Tā jau viņš bija domājis un nejutās sevišķi sarūgtināts. Klusu piecēlās un nokāpa uz smilšu klona. Vienīgais apģērba gabals viņam bija garas mākslīgā zīda apakšbikses. Tā šķita visērtāk. Tajā vietā, kur gumija apžmaudza augumu, bija sakrājušās smiltis, un tikai tur sāka rasties apsār- tums un nieze.

Stāvēdams durvīs, viņš paskatījās augšup, uz smilšu sienu. Acīs iecirtās gaisma, un visa apkārtne iedegās dzel­tenās liesmās. Nevienas dzīvas dvēseles. Arī kāpņu, pro­tams, nav. Vai nu tas kāds brīnums! Drošs paliek drošs, bija gribējies tikai vēlreiz pārliecināties. Nav nekādu pa­zīmju, ka tās tikušas nolaistas. Tiesa gan, tādā vējā nepa­ies ne piecas minūtes, un jebkuras pēdas būs aizvilktas. Turklāt tūdaļ aiz pašām durvīm augšējā smilšu kārta plūda un plūda prom — tā vien likās, ka smiltīm plēš ādu.

Viņš ienāca atpakaļ istabā un atgūlās. Lidinājās muša. Maza, brūngana drozofīla. Droši vien te kaut kas pūst. Pasmēlis ūdeni no polietilēnā ietītā katliņa gultas galv­galī, viņš izskaloja rīkli un uzsauca sievietei:

—   Ei, jūs tur, varbūt celsieties augšā? …

Sieviete nodrebēja un pielēca kājās. Halāts noslīdēja, atkailinādams krūtis. Pa tikko manāmi nošļukušajām, tomēr vēl diezgan tvirtajām krūtīm stīdzēja zilas dzīsli­ņas. Ar satrauktām, nedrošām kustībām sieviete uzvilka halātu, viņas skatiens maldījās apkārt, šķita, viņa vēl nav īsti attapusies.

Vīrietis svārstījās. Vai nikni un bez aplinkiem nopra­sīt tai par kāpnēm… Jeb vai labāk pateikties par avīzi un pie reizes pajautāt miermīlīgā, vēlīgā tonī? Ja viņš uzmodinājis sievieti tikai tādēļ, lai iztraucētu no miega, tad pats gudrākais — izturēties agresīvi. Iemeslu piesie­ties, cik uziet. Bet tas var novirzīt no galvenā mērķa — izlikties par smagi slimu. Nevarētu teikt, ka tāda rīcība būtu raksturīga slimam cilvēkam, kam ievainots mugur­kauls. Viņa uzdevums pārliecināt tos, ka viņš nebūs ne­kāds strādātājs, un par katru cenu iemidzināt to modrību, šo tipu sirdis jau atmaigušas tiktāl, ka tie iedeva avīzi, tagad tie galīgi jānospiež ceļos.

Bet visas viņa varavīkšņainās cerības saira vienā mirklī.

—  Nu nē taču, nekur es neesmu gājusi. Bija atnācis viens no mūsu arteļa, viņš man atnesa sen apsolīto līdzekli pret koka trupēšanu … Nu un viņam tad es arī palūdzu… Seit ciemā avīzi saņem tikai kādās četrās vai piecās sētās… Viņš īpaši gāja uz pilsētu, lai to no­pirktu …

Tāda sakritība ir pilnīgi iespējama. Bet vai tas neno­zīmē, ka viņš ir iesprostots būrī aiz atslēgas, kuru nekādi nevar atmūķēt? Ja pat šejienieši spiesti samierināties ar šādu ieslodzījumu, tad stāvās smilšu sienas nav nekāds joks. Vīrieti pārņēma izmisums, tomēr viņš savaldījās.

—  Ak tā? … Paklausieties … Jūs šeit esat saimniece, vai ne? … Un nevis plušķains suns… Nevar taču būt, ka jums nav brīv iet un nākt, kad vien gribatl Vai arī jūs esat ievārījusi ko- tādu, ka nevarat sava ciema iedzīvotā­jiem ne acīs skatīties?

Sievietes miegainās acis plaši iepletās izbrīnā. Tās pie­plūda ar asinīm, it kā nokaita, viņam pat likās, ka istabā kļuvis gaišāks.

—  Ko jūs runājat! Nevaru ne acīs skatīties? Kādas blēņas!

—   Nu labi, bet tad jums nevajag būt tik bailīgai!

—  Ja es arī no šejienes izkāptu, ko gan es tur da­rītu? …

—   Varētu pastaigāties.

—   Staigāt?

—   Nu jā, staigāt. Paieties uz priekšu un atpaka], vai tad ar to nepietiek? … Es jautāju, vai jūs, tā sakot, pirms manas ierašanās brīvi gājāt un nācāt atpakaļ, kad vien gribējāt?

—   Tāda tukša staigāšana tikai nogurdina …

—  Tas ir ļoti svarīgi! Padomājiet labi! Jums tas jāsa­prot! … Pat suns, ja to uz ilgu laiku ietupina krātiņā, pat suns kļūst traks.

—   Es jau staigāju! — sieviete izkliedza savā dobjajā, vienmuļajā balsī. — No tiesas, man ļāva staigāt, ci-k vien sirds kāro… Kamēr nebiju nokļuvusi šeit… Ilgi stai­gāju ar bērnu uz rokām… Pat nomocīja mani šīs pa­staigas.

Vīrietis ko tādu nebija gaidījis. Kāds savāds runas veids. Kad viņa to uzlūko, nav spēka atbildēt.

Jā, patiešām, pirms gadiem desmit, juku laikos, visi par to vien sapņoja, kaut nevajadzētu spert soli ārpus mā­jas. Tādu viņi iztēlojās brīvību. Bet vai var apgalvot, ka tagad viņiem jau diezgan tādas brīvības? Patiešām gan, varbūt uz šo smilšaino nostūri tevi atvilināja tieši tas, ka tu jau biji pagurusi, dzīdamās pakaļ šai šķietamajai brīvībai… Smiltis … Milimetra astotdaļas nerimtīgā kustība. Sis otrādais pašportrets filmas negatīvā, kas stasta par tiesībām dzīvot, nesperot soli pāri savas mājas slieksnim. Pat bērns, kurš ar mieru staigāt, līdz krīt no kājām nost, apmaldījies sāks raudāt.

Sieviete pēkšņi krasi mainīja toni:

—   Kā jūtaties? Vai labi?