SIEVIETE SMILTĪS

Ja varētu cerēt, ka viņam sniegs palīdzīgu roku, tad būtu daudz izdevīgāk arī turpmāk izlikties par slimu. Tieši pie šī jautājuma viņš domās aizvien atgriezās. Tā ka viņš dzīvo zemē, kur valda likums un kārtība, tad, gluži dabiski, cer uz palīdzību. Tie ļaudis, kurus tin noslē­pumainības plīvurs, kuri nav devuši nekādas dzīvības zī­mes un ierindojušies bezvēsts pazudušd skaitā, lielāko tiesu paši to gribējuši. Bez tam, ja nekas nenorāda uz nozie­gumu, pazušana tiek izskatīta nevis kā krimināllieta, bet gan kā civillieta, un policijai tā daudz nerūp. Bet šoreiz ir pavisam citi apstākļi. Viņš alkst palīdzības, viņš sauc pēc tās — viņam vienalga, no kurienes tā nāktu. Pat cil­vēkam, kas ne reizi nav viņu redzējis, kas nav dzirdējis viņa balsi, viss kļūs skaidrs, tiklīdz tas kaut pavirši ielū­kosies viņa mājā, kas palikusi bez saimnieka. Līdz galam neizlasītā grāmata, kas uzšķirta tajā pašā vietā, kā viņš to atstājis… Daži sīkumi tā uzvalka kabatās, ar kuru viņš gāja uz darbu … Ceku grāmatiņa, kaut arī par ļoti pieticīgu summu, — kas neliecina, ka pēdējā laikā būtu ņemta nauda … Kaste ar puskaltētiem, līdz galam neap­strādātiem kukaiņiem. Aizpildīta pasūtījuma blanka — ar visu marku, — kurā pieprasītas jaunas burkas kukaiņiem. Viss pamests nepabeigts un liecina par saimnieka nodomu atgriezties. Apmeklētājs, vienalga, vai viņš to grib vai ne, nevar neuzklausīt lūgumu, kas skan šais istabās.

Jā … Ja vien nebūtu tās vēstules… Ja vien nebūtu tās aplamās vēstules… Bet tā bija… Sapnis liek ieska­tīties īstenībai acīs, bet tagad viņš jau atkal cenšas sevi par kaut ko pārliecināt. Kālab? Diezgan aplinku! Izlietu ūdeni nesasmelsi. Kur tas laiks, kad pats savām rokām sevi nožņaudzis.

Visu, kam bija kāds sakars ar šo atvaļinājumu, viņš turēja dziļā noslēpumā un ar nodomu nevienam no darba biedriem nestāstīja, uz kurieni brauks. Un ne vien klusēja, viņš apzināti centās savam braucienam uzmest noslēpu­mainības plīvuru. Tas bija lielisks paņēmiens — labāku pat neizdomāsi, — kā paķircināt šos cilvēkus, kas savā pelēkajā ikdienas dzīvītē paši kļuvuši no galvas līdz pa­pēžiem pelēki. Tagad viņš sev pārmet: vajadzēja pado­māt, ka visā šajā pelēcīgumā ne jau nu viņš, protams, bet citi var būt arī citās krāsās — sarkani, zili, zaļi…

Vasara žilbas saules pilna ir tikai romānos un kino­filmās. Dzīvē — tas nav nekas cits kā vienkāršā mazā cilvēka svētdienas. Viņš izbraucis zaļumos, kur tā pati in­dīgā dūmu dvaka, un guļ zemē uz avīzes, uzšķīris tajā po­litisko jautājumu apskatu … Termoss ar magnētisku glā­zīti un konservēta sula… pēc ilgas rindā stāvēšanas no­īrēta laiva — piecpadsmit jenu stundā… Krastmala, uz kuras šļācas svina pelēkās bangu putas, kur ņudzēt ņudz beigtas zivis … Pēc tam elektriskais vilciens stāvgrūdām pilns ar ļaudīm, kas noguruši līdz nāvei… To visi lieliski saprot, bet, negribēdami iegūt muļķa slavu, dedzīgi zīmē uz pelēkā audekla kaut ko līdzīgu svētkiem. Nožēlojami bārdas rugājiem apauguši tēvi purina savus čīkstīgos bēr­nus, spiezdami tos apstiprināt, cik lieliski pavadīta svēt­diena … Scēnas, ko katrs vismaz reizi būs vērojis elek­triskā vilciena vagona kaktā. Gandrīz vai aizkustinoša skaudība, ka citu silda saule…

Taču, ja nelaime slēptos tikai te, nebūtu vērts to ņemt pārāk pie sirds. Ja tas cilvēks uz visu nereaģētu tāpat kā pārējie darba biedri, tad diez vai viņš būtu bijis tik stūr­galvīgs.

Šim cilvēkam viņš izrādīja sevišķu uzticību. Tas bija cilvēks ar skaidrām, atklātām acīm, ar seju, kas aizvien šķita tikko nomazgāta. Viņš ļoti aktīvi piedalījās arod­biedrību kustībā. Kādreiz vīrietis pat mēģināja nopietni un vaļsirdīgi pastāstīt šim cilvēkam savas slēptākās do­mas, kurās nedalījās ar citiem.

—   Tu tā domā? … Mani, redz, pagalam nomoka tā­das izglītības problēma, kas sakņojas pašā dzīvē.

—   Ko tas nozīmē — «kas sakņojas pašā dzīvē»?

—   Nu, vispār izglītība, kas balstās uz ilūziju, kura liek neesošo pieņemt par esošo. Ņemsim kaut vai smil­tis — tā ir cieta viela, bet tajā pašā laikā tām lielā mērā piemīt hidrodinamiskas īpašības. Un tieši tas jau mani tik ļoti ieinteresējis …

Cilvēks apstulba. Gluži kā kaķim kūkumā saliektā mu­gura sakumpa vēl vairāk. Bet sejas izteiksme, kā aiz­vien, palika atklāta. Viņš nekādi neizrādīja, ka šī ideja viņam derdzas. Kāds bija izteicies, ka viņš atgādinot Me- biusa lenti. Mebiusa lente — šī vienreiz apgrieztā un ga­los kopā savienotā papīra strēmele, kas tādējādi pārvēršas plaknē, kam nav ne virspuses, ne apakšpuses. Varbūt šajā iesaukā atspoguļojās doma, ka viņš, gluži kā Mebiusa lente, bija sakausējis vienā veselā savu profesionālo dar­bību un personisko dzīvi? Līdz ar vieglu izsmieklu šai iesaukā jautās arī atzinība.

—   Varbūt tu domā reālistisko izglītību?

—   Nē, ņemsim manu piemēru ar smiltīm… Vai gan pasaule galu galā nav līdzīga smiltīm? … Šīs pašas smil­tis, kad tās atrodas miera stāvoklī, nekādi neliek manīt savu esību … īstenībā nevis smiltis atrodas mūžīgā kus­tībā, bet gan pati kustība ir smiltis… Labāk es nevaru paskaidrot…