SIEVIETE SMILTĪS

Raudzīdamies uz to pusi, kur bija saklausāma sievie­tes elpa, viņš lavījās uz durvīm, tad žigli izmetās ārā, pagrāba lampu un lāpstu un atgriezās istabā. Sieviete bija apvēlusies uz sāniem. Viņa ātri un smagi elpoja, el­pas ritmā te paceldama, te nolaizdama galvu. Ieelpojot viņa pastiepa uz priekšu zodu, redzams tāpēc, lai neierautu degunā smiltis, kas krājās uz mašas. Bet izelpojot — ot­rādi, lai spēcīgā gaisa strūkla, plūzdama no nāsīm, no­trauktu smiltis no sejas.

—   Labi, būs mazliet jāpaciešas. Jānogaida, kamēr at­griezīsies tie ar groziem. Pēc visa tā, ko esmu pārcietis, tev labāk klusēt. Turklāt es jau atlīdzināšu par to laiku, ko šeit nodzīvoju. Nu, bet visādus tur izdevumus tu pati sarēķināsi… Vai iebildumu nav? … Ir? Patiesību sakot, nevajadzētu neko maksāt, bet man patīk, lai viss būtu gods godam. Tādēļ — gribi to vai ne — es šo naudu tik un tā atdošu.

Aptvēris ar rokām kaklu, it kā palīdzēdams sev elpot, vīrietis saspringti un satraukti ieklausījās troksnī ārpusē. Jā, lampu labāk nodzēst. Viņš pacēla cilindru un jau dzī­rās liesmu nopūst… Nē, pārbaudīšu vēlreiz, ko tur dara sieviete. Kājas sasietas diezgan stingri — ne pirkstu ne­var aizbāzt. Ar rokām arī viss kārtībā — delnu locītavas satvīkušas, līdz dzīnadžiem aizlauztie nagi vecas, sabiezē­jušas tintes krāsā.

Vīšķis mutē pamatīgs. Aizvien bālās lūpas tā izples­tas, ka tajās ne asins lāsītes, — nu īsts rēgs. Siekalas, kas sūcās no mutes, izplūda melnā plankumā uz mašas, tieši zem paša vaiga. Lampas šaudīgajā gaismā no turie­nes, kur bija sieviete, likās, atskanēja apslāpētas gaudas.

—  Nu, ko lai dara. Pati ievārījusi šo putru… — Viņa steigā izmestajos vārdos bija manāma nervozitāte. — Tu mēģināji apvest ap stūri mani, es — tevi. Nu esam līdzīgi. Es tomēr esmu cilvēks, mani nevar tik vienkārši piesiet važā kā suni… Jautā, kam gribi, ikviens teiks — tā ir godīga, atļauta pašaizsargāšanās.

Pēkšņi sieviete pagrieza galvu, tiekdamās ar puspie­vērtās acs kaktiņu notvert viņa skatienu.

—   Nu, kas ir? … Vai gribi ko sacīt?

Sieviete nedabiski pašūpoja galvu. Kā apstiprinādama vai arī noliegdama. Viņš piebīdīja lampu tuvāk tās sejai, cenzdamies nolasīt atbildi no acīm. Pirmajā mirklī viņš pat neticēja. Tajās nebija ne dusmu, ne naida, tikai ne­remdināmas skumjas un, šķita, vēl tāds kā lūgums.

Tas nevar būt… Droši vien izliekas …

«Acu izteiksme» — gluži vienkārši skaista to izgro­zīšana. Vai gan acīm var būt kāda izteiksme, ja acs ābo­lam nav muskuļu? Un tomēr vīrietis sāka svārstīties un bija jau pastiepis roku, lai palaistu vaļīgāk dvieli, kas žņaudza viņai muti.

Un tūdaļ roku atrāva. Steigšus nodzēsa lampu. Tuvojās smilšu grozu pārnēsātāju balsis. Lai apdzēsto lampu vaiētu vieglāk atrast, viņš nostatīja to uz pašas slīpā klona maliņas, izņēma no mazgājamās ierīces apakšas katliņu ar ūdeni, pieplaka pie tā ar lūpām un kāri dzēra. Tad, satvēris lāpstu, paslēpās pie durvīm. Viņš mirka sviedros. Tūlīt būs darīts… Vēl jāpaciešas piecas, des­mit minūtes… Apņēmīgi pievilka sev klāt kasti ar ku­kaiņu kolekciju.

16

—   Ei! — atskanēja piesmakusi balss.

—   Ko jūs tur darāt? — gluži kā atbalss tai pievieno­jās cita — vēl diezgan jauneklīga.

Bedre grima tik dziļā tumsā, ka šķita — šo tumsu var sataustīt, bet augšā jau droši vien uzlēcis mēness, jo tur, kur saplūda smiltis ar debesi, kā neskaidrs plankums mel- noja blīva ļaužu grupa.

Labajā rokā satvēris lāpstu, vīrietis līda pa bedres dibenu.

Augšā atskanēja piedauzīga ķiķināšana. Lejā nolaidās virve ar kāsi galā, lai vilktu augšā kannas.

—   Tantiņ, kusties nu žiglāki

Tajā pašā mirklī vīrietis sasprindzis metās pie virves, saceldams aiz sevis smilšu vērpetes.

—   Ei, velc augšā! — viņš ieaurojās, abām rokām sa­grābis raupjo virvi tik cieši, ka tā varēja būt kaut no ak­mens, pirksti tik un tā tajā ieurbtos. — Velc! Velc! Velc! Kamēr neizvilksiet, vaļā nelaidīšos… Sieviete mājā vā­ļājas sasieta! Ja gribat viņai palīdzēt, velciet žiglāk! Āt­rāk klāt viņai netiksiet!… Ja kāds mēģinās šeit bāzt savu degunu, pauri ar lāpstu pāršķelšu. Ja būs jāiet pie tiesas — vinnēšu es! Žēlastības negaidiet!… Nu, ko tūļā­jaties? Ja tūlīt izvilksiet mani ārā, es nesūdzēšu, visu no­klusēšu… Nelikumīga aizturēšana nav mazais nozie­gums! … Nu, kas tur ir? Velciet!

Birstošās smiltis kulsta seju. Zem krekla no kakla lejup plūst kaut kas nejauks, lipīgs. Karstā elpa svilina lūpas.

Augšā laikam apspriežas. Te pēkšņi — straujš rāviens, un virve slīd augšup. Viņa augums, kas kūļājas gaisā, ir krietni vien smagāks, nekā viņš bija domājis, virve sprūk no rokām ārā. Vīrietis iekrampējas tajā ar divkāršu spēku. Gluži kā no aizturētiem smiekliem, vēderu sarauj krampji, no mutes uz visām pusēm pašķīst šļakatas… Ļaunais ve­selu nedēļu ilgušais sapnis sairst un izgaist… Labi… Labi… Nu esmu glābtsl