SIEVIETE SMILTĪS

—   Nē, tad bija daudz stiprāks. Dzirdat, tas pierimst…

Var jau būt, ka tā tas ir, kā viņa saka. Zvaigznes re­dzamas kā miglā tāpēc, ka vējš nespēj izkliedēt tvaiku gaisā. Diez vai šonakt būs stiprs vējš… Tas nozīmē, ka arī tie tur ciemā nesteigsies pieņemt lēmumu… Un tas, kas sākumā viņam bija licies neprāts, aplamība, pēkšņi pārvērtās gudrā atbildē.

—   Patiešām… Bet es esmu gluži mierīgs… Ja viņi tā, tad arī es varu nogaidīt. Vienalga, nedēļu vai desmit, piecpadsmit dienas — kāda tur starpība …

Sieviete cieši savilka kāju pirkstus. Tie kļuva līdzīgi piesūcekņiem. Vīrietis iesmējās. Un iesmējies juta, ka rīkli aizžņaudz nelabums.

Nu ko gan sevi mocīt?… Vai tu neesi uztaustījis savu pretinieku vājo vietu?… Kāpēc nevari rāmā garā visu novērot? Kad galu galā laimīgi atgriezīsies mājās, bez šaubām, būs vērts aprakstīt pārdzīvoto.

… O! Mēs esam pārsteigti! Beidzot jūs esat nolēmis visu uzrakstīt. Jā, pārdzīvots nav maz. Pieredze mūs māca — pat slieka neizstiepsies, ja tai nekairinās ādu… Paldies. Man tik tiešām nācies daudz ko pārdomāt, ir jau pat virsraksts. O! Nu, un kāds ir šis virsraksts? … «Kāpu velns» vai «Skudru pekles drausmas». Jā, intriģējoši virs­rakstu Bet vai tie nerada mazliet pavieglu iespaidu? … Jūs tā domājat?… Lai cik drausmīgi bijuši pārdzīvojumi, nav jēgas aprakstīt tikai notikumu ārējo pusi. Bez tam traģēdijas varoņi taču ir ļaudis, kas tur dzīvo, un, ja jūsu rakstā nebūs kaut vai ieskicēts ceļš uz problēmas atrisinā­jumu, tad visi jūsu smagie pārdzīvojumi — tukša skaņa… Cūcība!… Ko?

Jā, liekas, kaut kur tīra notekgrāvi. Vai arī notiek kada īpaša ķīmiska reakcija starp gaitenī izslacītajiem dezinfekcijas līdzekļiem un ķiploku smaku, kas nāk no jusu mutes … Ko? … Nekas, nekas, lūdzu, neuztraucie­ties! Lai rakstu cik rakstīdams, redzu — no manis rakst­nieks neiznāks. Sī nevajadzīgā sevis noniecināšana jums nepiestāv. Man šķiet, ka rakstnieks nav jāuzskata par kaut ko sevišķu. Ja raksti — tas nozīmē, ka esi rakst­nieks… Pastāv uzskats: lai nu kas, bet šie skolmeistari nu gan mīl rakstīt — ļauj tik šiem vaļu… Tas laikam tā­pēc, ka pēc profesijas viņi tuvi rakstniekiem… Savā darbā viņi gūst jaunrades iemaņas. Kaut gan paši neprot pat kastīti krītam sameistarot… Kastīti krītam? Paze­mīgi pateicos. Vai tad tas vien, ka tev atver acis, lai tu ielūkotos pats sevī, nav brīnišķīga jaunrade? Un līdz ar to dod iespēju gūt jaunus un jaunus iespaidus, kas nes jaunas sāpes… Bet arī cerību!… Neuzņemoties nekādu atbildību, vai šīs cerības piepildīsies vai ne. Ja jau no sākta gala neviens neticēs saviem spēkiem… Nu, pietiks sevi krāpt. Nevienam skolotājam nav atļauts šāds neti­kums … Netikums?… To es par rakstīšanu. Vēlēšanās kļūt par rakstnieku ir visīstākais egoisms — tieksme kļūt par leļļu dancinātāju un līdz ar to novilkt robežu starp sevi un pārējām marionetēm. Tas ir tas pats, kādēļ sie­vietes ķeras pie kosmētikas… Vai nav pārāk bargi? Bet, ja jūs ar vārdu «rakstnieks» saprotat kaut ko tādu, tad varbūt patiesi ir jāšķir jēdzieni «rakstnieks» un «rakstīt tāpat vien».

…Varbūt. Un tieši tāpēc es gribēju kļūt par rakst­nieku! Ja nespēju, tad jau arī rakstīt nav vērts!… Starp citu, kāds izskatās bērns, kas nav dabūjis apsolīto?

Ārā atskanēja troksnis, kas atgādināja spārnu plauk- šķienus. Satvēris lampu, vīrietis metās laukā. Bedres di­benā vāļājās kaut kas mašā ietīts. Augšā — nevienas dzīvas dvēseles. Nepieskardamies tīstoklim, viņš skaļi iesaucās. Nekādas atbildes. Viņš atraisīja virvi, ar ko bija pārsieta maša. Vīstoklis ar nezināmu saturu ir sprāgst­viela, kam pievienots deglis, ko sauc par ziņkārību. Pret paša gribu dvēseles dziļumos iegailējās cerība: varbūt tur ir kaut kas tāds, ar kā palīdzību varēs izkļūt no bedres… Sie lauķi būs te nometuši visu, kas nepieciešams, un paši aizmukuši.

Bet mašā bija tikai neliels avīžpapīrā ietīts sainītis un litra pudele, aizbāzta ar koka korķi. Sainītī atradās «Sin- seja» cigaretes — trīs paciņas, pa divdesmit katrā. Un vairāk nekā. Paļ ticēt tam negribējās. Viņš vēlreiz sa­grāba mašu aiz malas un stipri papurināja — izbira vienīgi smiltis… Ļaunākajā gadījumā jābūt vismaz zīmī­tei, viņš nezaudēja cerību, bet neatrada arī zīmīti. Pu­delē bija draņķīgs degvīns, kas oda pēc saskābuša rīsu plāceņa.

Kādēļ tas viss?… Vai tie grib noslēgt kādu darī­jumu?… Viņš kādreiz bija dzirdējis, ka indiāņi par drau­dzības zīmi apmainoties pīpēm. Un degvīns visur ir svētku atribūts. Tātad ir pilnīgs pamats domāt, ka tā viņi pauž vēlēšanos atrast ar mani kopīgu valodu.

Parasti lauku iedzīvotāji kautrējas izteikt savas jūtas vārdos. Šai ziņā viņi ir lāga dvēseles.