SIEVIETE SMILTĪS

Bet pagaidām atliksim visas sarunas — pirmām kār­tām cigaretes. Kā viņš veselu nedēļu bez tām izturējis? Ar ierastu kustību uzplēsdams paciņas stūrīti, viņš sa­taustīja sudraba papīrīti. Uzsita knipi pa paciņas dibenu, un no tās izlīda cigarete. Pirksti, to satverot, viegli dre­bēja. Pie lampas piesmēķējis, viņš lēnām un dziļi ievilka dūmu, un pa visu ķermeni izplūda kritušu lapu aromāts. Lūpas kļuva stingas, acīm priekšā nolaidās smags, sam­tains aizkars. It kā no sitiena viņam noreiba galva, sāka kratīt drebuļi.

Piespiedis sev cieši klāt pudeli, ar pūlēm saglabādams līdzsvaru, viņš lēnām iegāja mājā. Kājas neklausīja.

Galva, gluži kā stīpās iekalta, aizvien vēl reiba. Viņš gri­bēja paskatīties uz to pusi, kur bija sieviete, bet nekādi nevarēja pagriezt galvu. Sievietes seja, ko viņš samanīja ar acu kaktiņu, šķita brīnum maza.

—   Re, kur dāvana… — Viņš augstu pacēla pudeli un to pakratīja. — Veikli izdomāts, vai ne? Tagad, lai pal­dies viņiem, mēs jau pie laika varam visu nosvinēt… Skaidrs bez vārdiem… Es jau pašā sākumā visu sa­pratu… Kas bijis — bijis. Nu, kā? Varbūt iedzersiet glā­zīti kompānijas pēc?

Par atbildi sieviete cieši samiedza acis. Laikam dus­mojas, ka viņš nav atraisījis rokas un kājas. Muļķa sie­višķis. Ja kaut uz vienu jautājumu atbildējusi, kā pieklā­jas, viņš tūdaļ būtu atraisījis. Bet varbūt izjūt pārestību? Tāpēc ka nevar noturēt ar tādām pūlēm iegūto vīrieti un ir spiesta — tur nu vairs nevar neko līdzēt — palikt tuk­šām rokām. Kāds iemesls jau nu būs… Atraitne, arī gadu jau ap trīsdesmit. Uz kājām pie potītēm viņai savādas, dziļas bedres. Vīrietim atkal ne no šā, ne no tā uznāca smieklu lēkme. Kāpēc viņai tik dīvainas kājas?

—  Vai negribat aizsmēķēt? Pasniegšu uguni.

—   Nē, negribu, jau tā rīkle kalst… — viņa klusi at­bildēja, purinādama galvu.

—   Varbūt vēlaties nodzerties?

—   Nē, nekas.'

—   Sakiet vien droši. Ne jau tādēļ ar jums tā izrīko­jos, ka man būtu kāds īpašs naids pret jums pašu. Jums jāsaprot, ka tas bija nepieciešams no stratēģiskā viedokļa. Un, redz, tagad viņi it kā būtu piekāpušies …

—   Vīriešiem reizi nedēļā izsniedz degvīnu un ta­baku.

—   Izsniedz? … — Liela muša, kurai šķiet, ka viņa lido, kaut gan īstenībā sitas ar galvu pret stiklu… Zi­nātniskais nosaukums Muscina stabulans … Gandrīz vai aklas acis, kas nespēj redzēt visu priekšmetu kopumā … Pat necenzdamies slēpt apjukumu, viņš satraukti jautāja: — Bet kādēļ tie uzņemas liekas pūles?! Vai gan nebūtu gudrāk, ja ļautu cilvēkiem pašiem nopirkt to, kas vaja­dzīgs?

—    Darbs ir ļoti smags un tā ļoti daudz — nekam ci­

tam neatliek laika… Un ari ciemam izdevīgi: daļu izde­vumu sedz līga

Ja tā, tad tā nav piekrišana, bet gluži otrādi — ietei­kums kapitulēt!… Kur nu! Jādomā gan, kaut kas vēl sliktāks. Varbūt viņš jau pārvērties par vienu no ritenti­ņiem, kas griež ikdienas dzīves mehānismu un ierakstīts visos sarakstos.

—   Man gribētos skaidrības labad pajautāt. Vai es esmu pirmais, ar kuru šeit notiek kaut kas tāds?…

—   Nē. Var jau spriedelēt gan šā, gan tā, bet darba roku mums tomēr nepietiek…'Gan ļaudis, kam ir sava saimniecība, gan trūcīgie — visi, kas vien jaudā strādāt, cits pēc cita pamet ciemu… Nabadzīgs ciemelis — vie­nas smiltis…

—   Nu kā tad galu galā ir?… — Pat viņa balss bija ieguvusi tādu kā aizsargkrāsu — kļuvusi līdzīga smil­tīm. — Vai bez manis te ir vēl kāds, ko jūs esat noķē­ruši?

—  Jā, tas bija viņgad, agrā rudenī… pastkaršu pār­devējs …

—   Pastkaršu pārdevējs?

—   Nu jā, no kādas kompānijas, kas izdod pastkartes tūristiem, atbrauca aģents ciemos pie šejienes Savienības vadītāja … «Brīnišķīgs skats,» viņš saka. «Tikai iestāstīt to pilsētniekiem…»

—   Un viņu noķēra?

—  Tieši tad vienā mājā mūsu rindā trūka darba roku …

—   Un kas notika tālāk?

—   It kā tūdaļ ar esot nomiris… Nē, viņš jau no sākta gala nebija nekāds stiprais. Bet te vēl kā par spīti taifūnu laiks, un tā arī pārmocījās …

—   Bet kādēļ tad viņš uzreiz neaizbēga?

Sieviete neatbildēja. Tāpat viss skaidrs, ko tur vēl at­bildēt. Neaizbēga tāpēc, ka nevarēja aizbēgt… Tur tas āķis.

—   Un vēl, bez viņa?

1 Domāta Visjapānas liga, kas sniedz iedzīvotājiem palīdzību. Kā zināms, pēc 1868. gada pāriju kasta (etā) tika formāli likvi­dēta. Bet faktiski tā eksistē vēl šodien. Pie tās pieder arī šī ciema iedzīvotāji.

—   Jā, pašā gada sākumā šeit bija ieradies students, viņš, šķiet, pārdeva grāmatas.

—   Kolportieris, vai?

—   Tādas plānas grāmateles, tikai desmit jenu gabalā. Tur par dažiem bija kas slikts rakstīts.

—   Students, kas piedalās kustībā par atgriešanos dzimtenē… Un arī viņu sagrāba ciet?

—   Viņš arī tagad, kā liekas, dzīvo tepat — pāris māju talak.

—   Un arī tur hav virvju kāpņu?

—   Jaunatne nekādi nevar pie mūsu dzīves piejūgt… Nu ko tu padarīsi, pilsētā vairāk maksā, turklāt kino un restorāni katru dienu vaļā …

—   Bet nevar būt, ka nevienam pašam cilvēkam nav izdevies no šejienes aizbēgt.