SIEVIETE SMILTĪS

Vīrietis, stāvēdams durvīs, palūkojās debesīs. Rīta sau­les staru sārtotajā klaidā grūti saskatīt kautros, pūkainos mākoņus… Debesis nevēstī lietu. Ar katru elpas vilcienu ķermenis, kā liekas, zaudē ūdeni.

—   Kas gan tiem padomā?! Grib mani nobendēt, vai?!

Sieviete, tāpat kā iepriekš, klusuciešot trīcēja. Varbūt

tāpēc, ka viņai viss gaužām skaidrs. Vārdu sakot, nozie­guma līdzdalībniece tēlo upuri. Pamokies vien!… Tavas mokas ir tikai taisnīga atmaksa.

Un tomēr viņas mokām trūkst jēgas, ja par tām ne­zina ciema neģēli. Un nav arī garantijas, ka uzzinās. Tur­klāt, ja apstākļi prasīs, tie nekautrēsies arī sievieti pār­vērst upurī. Varbūt tāpēc viņa ir tik izbiedēta. Zvērs pārāk vēlu aptvēris, ka sprauga, kurā viņš ielīdis cerībā iz­kļūt brīvībā, ir eja krātiņā… Zivs, vairākkārt atsitusies ar galvu pret akvārija stiklu, beidzot apjēdz, ka tas ir ne­pārvarams šķērslis… Viņš otrreiz palicis ar garu de­gunu. Un tagad ieroči ir viņu rokās.

Bet nevajag zaudēt galvu. Kuģa avārijā cietušie iet bojā ne tik daudz aiz bada un slāpēm kā aiz bailēm, ka nepietiks ēdamā un ūdens. Tiklīdz prātā pazib doma, ka esi zaudējis, tajā pašā mirklī sākas sakāve. No degungala noritēja sviedru lāse. Sākt prātot par to, cik kubikcenti­metru "šķidruma zaudēts, nozīmē uzķerties uz ienaidnieka makšķeres. Pagudrosim labāk, cik ilgā laikā izgaro glāze ūdens. Veltīgs satraukums jau nepaskubinās šo kleperi — laiku.

—   Varbūt atraisīt, ko?

Sieviete neticīgi pieklusa, aizturēja elpu.

—  Ja negribat — man vienalga… Ja gribat, atrai­sīšu… Bet ar vienu noteikumu… Bez atļaujas nedrīkst lāpstu ņemt rokā … Nu kā, vai apsolāt?

—   Ļoti lūdzu, nu, lūdzu! — sieviete, kas pacietīgi, kā paklausīgs suns bija līdz šim visu panesusi, žēli izdvesa. Tas nāca tik negaidīti, it kā vēja brāzmā būtu uz otru pusi izvērsts lietussargs. — Apsolīšu visu, ko vien gribat. Ļoti lūdzu, nu, lūdzu … lūdzu!…

Virves bija atstājušas zilgansārtus nospiedumus. Tos klāja bālgana plēvīte. Gulēdama tādā pašā stāvoklī, ar seju augšup, sieviete berzēja potītes vienu pret otru. Tad, otras rokas pirkstiem piepalīdzot, sāka ievingrināt plaukstu locītavas. Lai apspiestu vaidu, viņa sakoda zobus. Seja pārklājās ar sviedriem. Viņa lēnām apgriezās un paslējās četrrāpus: sākumā tikai uz ceļiem, tad arī uz rokām.

Beidzot ar pūlēm pacēla galvu. Viegli šūpodamās, viņa labu brīdi palika šādā stāvoklī.

Vīrietis klusu sēdēja uz grīdas paaugstinājuma. Viņš krāja mutē siekalas un rija tās. Pēc pāris malkiem tās kļuva stīgras kā līme un iestrēga kaklā. Miegs nenāca, bet aiz noguruma apziņā viss izplūda kā tinte uz mitra papīra. Acu priekšā ņirbēja tādi kā neskaidri plankumi un līnijas. It kā dīvaina glezna. Ir sieviete… Ir smiltis… Ir tukša ūdens tvertne… Ir dzīvniekam līdzīgs radījums ar nokārtu degunu … Ir saule… Un kaut kur — bet, kur īsti, to viņš arī pats nezina, — protams, ir vietas ar zemu atmosfēras spiedienu un brīvība. No kura gala lai ķeras klāt šim vienādojumam ar tik daudziem nezināmiem?

Sieviete piecēlās un lēnām gāja uz durvīm.

— Uz kurieni? …

Lai tiktu vaļā no viņa, tā kaut ko nomurmināja. Nu skaidrs, kāpēc tai visu laiku bijis tik slikti. Vīrietis tūdaļ izdzirda, ka viņa aiz dēļu sienas klusām urīnē.

Un pēkšņi viņš ar šausmām juta, ka it viss zaudē savu jēgu.

19

Tik tiešām: laiks pēkšņi nesāk auļot kā zirgs. Bet tas nevelkas arī tik gausi kā stumjamie ratiņi. Siltais rīts iekvēlojās visā savā svelmainumā; tas gandrīz vai izce­pināja acis un smadzenes, izkausēja iekšas, aizdedzināja plaušas.

Smiltis, kas.uzsūkušas sevī nakts valgmi, izgaro to at­mosfērā … Tā kā saules stari tiek lauzti, smiltis zvīļo kā mitrs asfalts… Bet patiesībā tās ir tīras, bez kāda pie­jaukuma, milimetra astotdaļa, un sausākas par pannā sa­karsētiem miltiem.

Un, lūk, pirmais smilšu nogruvums… Pierastais grā­viens, bez kura nesākas neviena diena, tomēr vīrietis ne­vilšus apmainījās skatieniem ar sievieti. Vienu dienu smil­tis nav raktas — un kādas būs sekas?… Nekas sevišķs, viņš nodomāja, tomēr sirdi kremta nemiers. Sieviete, no­dūrusi acis, klusēja. Viss viņas izskats pauda — izstreb vien, ko esi ievārījis. Nu, bet, ja tā, — rauj viņu kociņš, neies jau sievieti izprašņāt. Smilšu straume, kas jau bija vērpusies kā smalks diedziņš, atkal pieņēmās spēkā, plūda tik plata kā obi[10] un, nošalkusi vairākas reizes, apsīka.

Vispār nekā briesmīga. Viņš atviegloti uzelpoja. Pie­peši vaigs sāka tvīkt un tajā kaut kas it kā pulsēja. Lē­tais degvīns, ko viņš bija centies aizmirst, neglābjami vilka pie sevis, gluži kā gaismeklis tumsā. Lai nu kā, bet rīkli izskalot nebūtu par ļaunu. Tā jau visas asinis iz­tvaikos. Viņš labi apzinājās, ka ar šādu rīcību radīs sev jaunas mocības un vēlāk nožēlos, bet nespēja sevi pār­varēt. Izvilka aizbāzni, pielika pudeli pie mutes un sāka dzert no kakliņa. Taču mēle joprojām bija uzticams sarg- suns — tā šaudījās negaidītā iebrukuma pārbīlī. Un viņš aizrijās. It kā ai# skābekļa pārpilnības. Cilvēks nespēja turēties pretī kārdinājumam — norīt trešo malku. Dzēra par godu kaut kam baigam .'..