SIEVIETE SMILTĪS

Bet, par laimi, cilvēks ne vienmēr dzīvo kaulainās pa­vēnī. Cilvēks, kuru nemāc bailes no ziemas, spēj tikt galā ar pārejošiem mīlas uzplūdiem. Bet, kad cīņa ir galā, ieroči pārvēršas nastā. Ierodas tā, ko dēvē par kārtību, un neapvaldīto dziņu vietā cilvēkam piešķir kontroles tie­sības pār ilkņiem, nagiem un dzimumtieksmēm. Un dzi­mumattiecības var salīdzināt ar piepilsētas vilciena sezonas biļeti: pirms katra brauciena tā noteikti jākompostrē. Turklāt vēl jātiek skaidrībā, vai biļete nav viltota. Un šī pārbaude lieliski atbilst noteiktajai iesīkstējušajai kārtībai. Tā prasa neticami daudz pūļu. Visdažādākie dokumenti: kontrakti, licences, personas apliecības, caurlaides, aplie­cība par zinātniskā grāda piešķiršanas apstiprināšanu, do­kuments par reģistrāciju, biedra karte, dokumenti par ap­balvojumiem, vekseļi, parādzīmes, apdrošināšanas polise, nodokļu deklarācija, kvītis un pat radurakstu izklāsti — nepieciešams turēt pie rokas visus papīrus, kādi tik var ienākt prātā.

Tādēļ dzimumattiecības, kā izrādās, ir apbedītas zem dokumentu kalniem un atgādina tauriņa-maišelnieka kā: purus. Un arī tas vēl nebūtu nekas, ja tik vien nelaimes. Bet varbūt papīri tiks prasīti arī turpmāk?… Vai nav 'aizmirsts vēl kāds? … Un gan vīrieti, gan sievieti tirda nelāgas aizdomas, ka pretējā puse nav pietiekami cītīgi vākuši dokumentus… Un, lūk, lai pierādītu savu godī­gumu, viņi izdomā aizvien jaunus un jaunus… Un ne­viens nezina, kad pienāks kārta pēdējam dokumentam… Un šiem dokumentiem nav gala …

(Tā sieviete mani apvainoja, ka man kašķīgs raksturs. Es nekašķējos pretī, tā tas arī ir!)

—   Bet vai tieši tas nav jāprasa no mīlestības?

—   Nemūžam! Mīlestība ir tas, kas paliek pāri, kad ar izslēgšanas metodi tiek atmesti aizliegumi. Neticēt tam nozīmē — neticēt nekam.

Protams, nebūtu gudri nonākt tiktāl, ka samierinās ar sliktu gaumi: visam, kam jel kāds sakars ar seksu, pielikt pavadzīmi, ka tā ir dāvana. Ik rītus rūpīgi izgludināsim mīlestību ar karstu gludekli… Kaut brīdi valkāta, tā kļūst veca … Bet vajag tik izgludināt grumbas — un tā atkal kļūst kā jauna… Un atjaunota sāk tūdaļ nove­cot… Vai gan kādam jāuzklausa un jāņem par pilnu tamlīdzīgi piedauzīgi spriedelējumi?

Zināms, ja jau kārtība garantētu dzīvību tiem, kas šo kārtību uztur, tad vēl būtu kāda jēga piekāpties. Bet kā tad ir īstenībā? Nāves dzeloņi krīt no debesīm. Un uz zemes nāvei tūkstoš veidi. To pašu var miglaini apjaust dzimumdzīvē. It kā rokās būtu viltots vekselis. Tad jau arī sākas sezonas biļetes viltošana — ja viens ir neap­mierināts. Nu ko, tā ir lietišķa pieeja. Nereti kā neizbē­gams ļaunums tiek atzīta garīga vardarbība. Bez tās nav domājamas gandrīz nevienas laulības. Ar savu rīcību daudz neatšķiras arī tie, kas sludina brīvo mīlestību. Viņi tikai ar ticamu ieganstu līdz galējībai racionalizē vardar­bību. Ja to uzskata par nepieciešamību, tad tajā, redzams, var gūt zināmu baudu. Taču brīvība, ko mūždien pavada bažas, ka slikti aizvilkti aizkari, var novest tikai pie psi­hiskiem traucējumiem.

Sieviete, šķiet, ļoti smalki izprata vīrieša izjūtas. Viņa it kā bija pārdomājusi un netaisījās siet ciet saitīti, kas saturēja platās bikses. Izrisušās saitītes gals karājās viņai starp pirkstiem. Ar savām truša acīm sieviete paskatījās vīrietī. Truša acis tās atgādināja ne tikai ar iekaisušajiem plakstiņiem. Vīrietis atbildēja viņai ar skatienu, kurā bija apstājies laiks. No sievietes vēdīja asa smaka: tā ož, kad vāra cīpslainu gaļu.

Tāpat kā iepriekš, ar rokām saturēdama saitīti, viņa pagāja garām vīrietim, iegāja istabā un sāka vilkt nost bikses. Un tik brīvi, dabiski, it kā turpinātu aizsāktu darbu. Bet tādai jau arī jābūt īstai sievietei, pazibēja vi­ņam galvā. Un viņš izšķīrās. Muļķi, palaidīsi garām īsto brīdi — un viss būs pagalam. -Arī viņš steigšus atsprā­dzēja siksnu.

Vēl vakar viņš droši vien būtu nolēmis, ka tā ir kārtējā sievietes sarīkotā izrāde, tāpat kā tas bija ar bedrīti vaigā un kautrajiem smiekliem. Var jau būt, ka tā tas arī ir. Taču viņam negribējās pieļaut šādu domu. Laiks, kad sieviete varēja noderēt par tirgošanās objektu, bija garām. Tagad visu izšķirs spēks… Bija pamatots iemesls domāt, ka no tirgošanās jāatsakās, ka viņu attiecības balstīsies uz savstarpēju uzticību …

Nometusies uz viena ceļa, sieviete ar cieši sagrieztu dvieli berza smiltis no kakla. Negaidīti nogruva jauna lavīna. Visa māja nodrebēja un noņerkstēja. Nolāpīts trau­cēklis! … Sievietes galvu vienā mirklī pārklāja balts pū­deris. Smiltis viļņoja gaisā gluži kā migla. Arī uz pleciem un rokām nosēdās plāna smilšu kārtiņa. Apskāvušies viņi gaidīja, kad beigsies smilšu gāzma.