SIEVIETE SMILTĪS

Pielipušās smiltis piesūcās ar sviedriem, bet no augšas vēlās lejup aizvien jaunas un jaunas… Sievietes pleci drebēja, arī vīrietis bija sakaitis līdz baltkvēlei… Un to­mēr nav saprotams, kāpēc tik neatvairāmi pievelk viņas gurni? … Tik ļoti, ka viņš gatavs sev izvilkt pēdīgo nervu cīpsliņu un ar to apvīt viņas gūžas… Tā jau bija plēso­nīga zvēra rijība. Viņš pats sev šķita esam neapvaldāma spēka pārpilns, gluži kā uzvilkta atspere… Ar to otro ne reizi nebija izjutis ko tādu …

Smilšu straume apsīka. Vīrietis, it kā to vien gaidījis, palīdzēja sievietei apslaucīties. Viņa čērkstoši smējās. Ceļā no krūtīm uz padusēm un no turienes uz gurniem — vīrieša rokas zaudēja apvaldu. Sievietes pirksti iedzēlās viņa kaklā; reižu reizēm viņa klusām iespiedzās.

Kad viņš beidza, bija pienākusi sievietes kārta aptīrīt viņu. Viņš aizvēra acis un gaidīja, laizdams caur pirkstiem viņas matus. Tie bija biezi un cieti.

Krampji… Un vēlreiz … Tie sagrābj ikreiz, kad viņš ir kāda sapņa varā, bet dara ko citu: ēd, staigā, guļ, žago­jas, kliedz, savienojas ar sievieti…

21

Kā likās, viņš nebija snaudis ilgu laiku, nemierīgi gro­zīdamies sviedros un gļotās, kas atgādina sarūgtējušus zivs taukus. Viņš bija redzējis sapni. Viņam rādījās sa­sista glāze, garš gaitenis ar izļodzītu grīdu, ateja ar pilnu klozeta podu, vannas istaba, kuru nekādi nevarēja atrast, kaut gan ūdens šalkoņa visu laiku bija dzirdama. Kāds cilvēks paskrēja garām ar plakanpudeli rokā. Viņš palūdza malku ūdens, bet tas nikni pablenza viņā un, palēkdamies kā sienāzis, aizjoza garām.

Vīrietis pamodās. Kaut kas lipīgs un karsts dedzināja mēli. Ar divkāršu spēku sevi pieteica slāpes… Dzert! Spīguļojošs, kristālskaidrs ūdens. Sidrabaini gaisa pūs­līši, kas paceļas no glāzes dibena … Bet viņš pats — ūdensvada caurule pamestā, pa pusei sagrautā namā, pie­putējusi, zirnekļu tīmekļu aiztīklota, aizslāpusi kā no ūdens izmesta zivs …

Viņš piecēlās. Rokas un kājas bija smagas kā ar ūdeni pielieti gumijas spilveni… Viņš pacēla katliņu, kas vā­ļājās zemē, un, atgāzis to atpakaļ, pielika pie mutes. Pēc kāda brīža uz mēles galiņa uzpilēja pāris lāšu. Mēle tās iesūca kā dzēšpapīrs. Bet rīkle, kas tā bija kārojusi šo lāšu, krampjaini noraustījās, velti tīkodama tās norīt.

Meklējot ūdeni, vīrietis izokšķerēja ap mazgājamo ierīci itin visu, kas pagadījās pa rokai. No visiem ķīmiskajiem savienojumiem ūdens ir visvienkāršākais. Tam te jābūt, tāpat kā galda atvilktnē aizvien būs patvērusies kāda des­mit jenu monēta. Ahā, uzvēdīja ūdens smarža. Tieši tā, ūdens smarža. Vīrietis steigšus grāba mitrās smiltis no tvertnes dibena un bāza tās mutē. Apšķebinājās dūša. Pie­liecās, vēderu sarāva krampji. Viņš izvēma žulti, noritēja asaras.

Galvassāpes, gluži kā svina plātne, spieda acis… Fi­ziskais tuvums gala rezultātā tikai tuvināja bojā eju. Vīrietis, piepeši nometies četrrāpus, sāka pa suņa modei kašāt smilšu klonu. Izracis bedri tik dziļu, ka tajā pazuda roka līdz elkonim, viņš atklāja, ka smiltis kļuvušas tum­šas un mitras. Iebāzis bedrē galvu, piespiedis pie smiltīm kaistošo pieri, viņš dziļi ieelpoja to smaržu. Ja krietnu brīdi tā paelpošu, kuņģī skābeklis un ūdeņradis, bez šau­bām, savienosies.

—  Velns parāvis, cik netīras rokas! — Viņš krampjaini sažņaudza dūres — nagi iecirtās delnā — un pagriezās pret sievieti. — Nu ko tad beigu beigās darīt? Ūdens tik tiešām vairs nekur nav?

Pārvilkusi kājām pāri kimono un sarāvusies čokurā, sieviete nočukstēja:

—   Nav, nemaz nav …

—   Nav? Nu un ko tad? Ar šiem «nav» tā arī taisies samierināties? Tā jau garu drīz var izlaist… Gatavā draņķe!… Rauj, kur gribi, uz karstām pēdām! … Es lūdzu tevi… Vai dzirdi? Šobrīd vēl es saku «lūdzu».

—   Nu atliek tik mums sākt darbu, un tūdaļ pat…

—   Labi, padodos!… Ko lai dara, padodos!… Nav nekāda prieka kļūt par žāvētu siļķi… Nosprāgt par baltu velti. Bet tā nav kapitulācija aiz brīva prāta. Lai dabūtu ūdeni, esmu ar mieru pat mērkaķu danci nodancot — lai bola acis… Padodos, goda vārds .;. Bet gaidīt vakaru, kad ved ūdeni, — nu, tencinu … Tādi te aizslapuši, tuvu pie gala, mēs jau nevaram strādāt. Vai ne tā? Vienalga, kā, tūdaļ uzņem sakarus ar viņiem… Pašai droši vien rīkle izkaltusi?

—  Ja sāksim darbu, viņi tūlīt to uzzinās. Ugunsdzēsēju tornī viens visu laiku skatās ar binokli.

—   Ugunsdzēsēju tornis?

Ne dzelzs vārti, ne bezlogu sienas, bet mazā actiņa kameras durvīs — lūk, kas cilvēkam ik brīdi liek paturēt prātā, ka viņš ir cietumā. It kā sarāvies mazāks, vīrietis sāka domās pārlūkot apkārtni. Visapkārt — debess un smiltis, nekā cita … Nav tur nekāda ugunsdzēsēju torņa. Bet, ja tas nav redzams no šejienes, tad nez vai no tā var saskatīt mūs …

—    Pavērojiet no kraujas pretējās sienas, un viss būs -skaidrs…

Vīrietis ātri pieliecās un pacēla lāpstu. Domāt tagad par pašcieņu — būtu tas pats, kas rūpīgi gludināt dubļos savārtītu kreklu. Kā plēsts viņš izdrāzās ārā.