SIEVIETE SMILTĪS

Smiltis dega kā" tukša panna uz uguns. Svelme aiz­cirta elpu. Gaiss oda pēc ziepēm. Uz priekšu! Tikai tā ce­rības tikt tuvāk ūdenim. Kad viņš apstājās pie smilšu sienas, kas atradās jūras pusē, un pacēla acis, tad patiesi ar pūlēm saskatīja pašu melnā torņa galu, ne lielāku par mazā pirkstiņa vienu posmu. Bet mazītiņais izcilnītis augšā droši vien ir novērotājs. Jau laikam pamanījis. Jā­domā, ar nepacietību gaidījis šo mirkli.

Vīrietis pagriezās pret melno izcilnīti un, pacēlis lāp­stu, enerģiski ar to pamāja. Viņš centās to turēt tādā leņķī, lai novērotājs pamanītu uztrītā asmens spīguļošanu… Acīs iešļācās karsts dzīvsudrabs… Ko tā sieviete tur dara? Būtu nākusi palīgos …

Pēkšņi pāri bedrei kā mitrs lakats pārklājās ēna: vēja dzīts mākonis debesu pamalē, ne lielāks par nobirušu lapu. Velns parāvis, uznācis lietus, tad visa šī ķēpa būtu lieka. Ek, viņš pastieptu saujas, un tajās sālītu ūdens… Odens straumes uz loga stikla… Ūdens strūklas, ko iz­šļāc notekcaurule … Lietus lāses, kas garo uz asfalta …

Viņš sapņo, vai arī rēgi pārvērtušies īstenībā — visap­kārt troksnis un tāda kā kustība. Atģidies viņš redzēja, ka stāv nogruvušu smilšu vidū. Viņš metās uz mājas nojumi un piespiedās pie sienas. Kauli bija kļuvuši mīksti kā kon­servētai zivij. Slāpes pulsēja deniņos. Un sīkas šo slāpju drumstalas kā tumši plankumi izkaisījušās kaut kur apzi­ņas virspusē. Izstiepis uz priekšu zodu, satvēris ar rokām vēderu, viņš cīnījās ar uznākušo nela.bumu.

Atskanēja sievietes balss. Pagriezusies pret krauju, viņa kaut ko kliedza. Vīrietis ar pūlēm pacēla smagos plakstus un paskatījās uz to pusi. Tas pats vecis, kas viņu bija atvedis šurp, uzmanīgi laida lejā virves galā piestip­rinātu spaini. Ūdens!… Beidzot atnesuši!… Spainītis sašķiebās, un uz smilšu nogāzes radās mitrs plankums, īsts, visīstākais ūdens!… Vīrietis iekliedzās un metas pie spaiņa.

Kad spainis jau bija tik zemu, ka to varēja aizsniegt, viņš atgrūda sievieti un, izpletis kājas, saudzīgi ar abam rokām trauku pieturēja. Viņš atraisīja virvi un, degdams nepacietībā, tūdaļ pat iebāza seju ūdenī, un viss viņa ķer­menis pārvērtās sūknī. Viņš pacēla galvu, atguvās un atkal pieplaka pie spaiņa. Kad trešo reizi atravas no spaiņa, no deguna un lūpām strūkloja ūdens, trūka elpas. Viņam saļodzījās ceļi, gurdi aizvērās acis. Tagad bija sie­vietes kārta. An viņa dzēra aizgūtnēm: šņākdama,- it kā viņas ķermenis būtu gumijas virzulis, vienā paņemiena iztukšoja pusspainīša.

Paķērusi spaini, sieviete iegāja mājā, bet vecais sāka vilkt virvi. Te pēkšņi vīrietis iekārās taja un žēlabaini sauca:

—   Pagaidiet! Es gribu, lai jūs mani uzklausītu. Tikai uzklausītu. Es jūs lūdzu, pagaidiet!

Vecais nepretojās, virvi atlaida. Apjukumā viņš mirk­šķināja acis, bet sejas izteiksme palika tā pati.

—   Tā kā jūs atnesāt ūdeni, es izdarīšu, kas man jā­dara. Es to apsolu un gribu, lai jūs mani uzklausītu. Jūs ļoti maldāties… Es esmu skolotājs… Man ir draugi, ir arodbiedrība, pedagogu padome un vecāku un pedagogu asociācija, un visi mani gaida. Vai jūs patiešām domājat, ka sabiedrība noklusēs manu pazušanu?

Vecais pārlaida mēles galu augšējai lūpai un vien­aldzīgi pasmaidīja. Nē, tas pat nebija smaids — viņš tikai samiedza acis, lai tajās neiekļūtu smiltis, ko nesa vējš. Bet satrauktā vīrieša skatienam nepaslīdētu garām pat vissīkākais vaibsts viņa sejā.

—   Kas te notiek? Vai jums nav skaidrs, ka jūs atro­daties uz nozieguma sliekšņa?

—   Ko? Kopš tā laika jau aizskrējušas desmit dienas, bet no policijas ne čiku, ne grabu… — Vecais runāja nosvērti, likdams vārdu pie vārda. — Bet, ja jau desmit dienas klusē, ko tad vēl…

—   Nevis desmit dienas, bet nedēju.

Taču vecis neatbildēja. Patiešām, šādai sarunai pašlaik nav jēgas… Vīrietis apvaldīja satraukumu- un centās runāt mierīgi.

—   Nu labi, tas nav tik svarīgi… Vai'nebūtu gudrāk, ja jūs nolaistos lejā un mēs te apsēdušies mierīgi visu apspriestu? Es jums neko nedarīšu. Pat ja gribētu ko darīt, tik un tā nevarētu. Pret jums es esmu bezspēcīgs… Apsolu. — Vecais joprojām klusēja. Vīrietis runāja aizel­sies: — Es taču saprotu, cik svarīgi ciemam, lai smiltis tiktu raktas… Ko tur runāt — dzīvības jautājums… Ļoti akūts jautājums… Lieliski saprotu… Ja mani ne­būtu spieduši ar varu, kas zina, es pats uz savu ierosmi būtu gribējis kopā ar jums… Ticiet man! Vajag tikai paskatīties, kāda šeit dzīve — un jebkurš, tīras cilvēcības mudināts, gribēs jums palīdzēt. Bet vai gan to, ko daru es, var uzskatīt par īstu palīdzību? … Šaubos … Kāpēc jūs nepalauzāt galvu par kaut kādiem citiem, vairāk pieņe­mamiem sadarbības veidiem? … Ļaudis vajag izvietot gudri… Viscildenākā vēlēšanās palīdzēt tiks nomākta, ja neatradīs cilvēkam viņa īsto vietu… Nu tā taču ir?… Vai gan nevarēja izgudrot kaut ko citu, kā likt lietā ma­nus spēkus, neķeroties pie tik briesmīgi riskanta pasā­kuma?