SIEVIETE SMILTĪS

Reiz «Mebiusa lente» viņu aizvilka uz kādu lekciju. Vieta, kur tā notika, bija apjozta ar zemu sarūsējušu dzelzs režģi, aiz kura mētājās tik daudz papīru, tukšu konservu kārbu, neizprotamai vajadzībai domātu lupatu, ka zemi nevarēja nemaz saredzēt. Kā gan projektētāja galvā bija dzimusi doma uzcelt šeit žogu? Un, it kā atbildēdams uz šo izbrīna pilno jautājumu, uzradās kāds cilvēks apval­kātā žaketē, pārliecās pār dzelzs režģi un cītīgi skrubināja to ai" pirkstiem. «Mebiusa lente» pačukstēja, ka tas ir ci­vildrēbēs pārģērbies policists. Griestos izplūda dzeltenīgi lietus radīti plankumi — tik milzum lielus viņš nebija ne­kad redzējis. Un, lūk, tādos, apstākļos lektors runāja: «Nav cita ceļa, lai paceltos pāri darbam, kā vien pats darbs. Ne jau pašam darbam ir kāda vērtība, svarīgi ir tas, ka ar darba palīdzību var uzveikt darbu… Darba īstā vērtība ir tā sevis paša noliegšanas spēkā.»

Atskanēja griezīgs svilpiens. Ielicis mutē divus pirk­stus, kāds deva norunāto signālu. Bezrūpīgie saucieni, ar kādiem tika pavadīti augšup vilktie grozi, tuvojoties viņu bedrei, pamazām pierima. Grozus nolaida jau dziļā klu­sumā. Vīrietis juta, ka viņu novēro, bet pagriezties pret sienu un kliegt — pašlaik būtu vēl bezjēdzīgāk nekā ag­rāk. Kad vajadzīgais smilšu daudzums bija laimīgi uz­vilkts augšā, sasprindzinājums atslāba, atmosfēra it kā izlādējās. Neviens nekā nebilda, bet tā vien likās, ka sa­prašanās panākta.

Arī sievietes uzvedībā bija manāma pārmaiņa.

— Atpūtīsimies… Es atnesīšu tēju …

Kā viņas balsī, tā kustībās jautās mundrums. Sieviete sprēgāja neslēptā šķelmīgumā. Vīrietim tas gandrīz vai Šķebināja dūšu, it kā viņš būtu pārēdies cukuru. Tomēr, kad sieviete gāja garām, viņš viegli papliķēja viņai pa sē­žamvietu. Kad spriegums kļūst par daudz augsts, drošinā­tājs pārdeg. Nekādā ziņā nedrīkst viņu tā mānīt. Līdzko radīsies izdevība, vajadzēs viņai pastāstīt par sardzi, kas apsargā iluzorisku cietoksni.

Bija cietoksnis… Nē, tam nav jābūt noteikti cietok­snim — rūpnīca, banka, spēļu nams — nav svarīgi. Un sardzes vietā droši var būt vienkārši sargs. Un tā nu sargs, jebkuru brīdi gaidīdams ienaidnieka uzbrukumu, aiz­vien bija nomodā. Beidzot ilgi gaidītais ienaidnieks iera­dās. Sargs tūdaļ sāka pūst signāltauri. Tomēr, lai cik tas dīvaini, no karapulka nebija nekādas atbildes. Skaidrs, ka ienaidnieks bez kādām pūlēm, ar vienu triecienu apklusi­nāja sargu. Savā pēdējā dzīves brīdī viņš kā caur miglu redzēja, ka ienaidnieks, nesastapdams pretestību, kā gaiss izbrāžas cauri vārtiem, sienām, namiem. īstenībā nevis ienaidnieks bija gaiss, bet gan cietoksnis. Sargs, vientuļš, gluži kā sauss koks aizaugušā laukā, visu mūžu bija sar­gājis rēgu…

Vīrietis apsēdās uz lāpstas un grasījās aizsmēķēt. Uz­rāvis trešo sērkociņu, viņš beidzot aizdedzināja smēķi. No­gurums kā ūdenī izlieta tuša aizplūst lokos, kā medūza iz­stiepj uz visām pusēm savus taustekļus, pārvēršas sarež­ģītā ornamentā, tad atomu kodolu shēmā un beidzot iz­šķīst. Naktsputns, pamanījis lauku peli, pretīgā balsī aicina savu draudzeni. Dobji rej saērcināts suns. Debesu dzīlēs sadurdamās, iegaudojas gaisa straumes. Bet virs zemes ass vējš it kā ar nazi kārtu pa kārtai dīrā smiltīm plāno ādu.

Vīrietis noslaucīja sviedrus, izpurināja no galvas smil­tis, ar diviem pirkstiem izšņauca degunu. Smilšu raksti zem viņa kājām atgādināja pēkšņi sastingušu viļņu mu­guras.

Ja tie būtu skaņu viļņi, kāda gan tagad te skanētu me­lodija? Ja degunu aizspiestu ar ogļu knaiblēm, ausis aiz- ķepinātu -ar asins recekļiem, ar veseri izdauzītu visus zo­bus, citu pēc cita, tad laikam gan arī cilvēks varētu iz­dziedāt šo melodiju… Bet tas būtu tik cietsirdīgi, turklāt melodija tik un tā būtu cita … Pēkšņi sāka likties, ka viņa acis kā divi putni uzspurgušas augstu gaisā un no turienes uzmanīgi nolūkojas viņā. Un neviens cits kā viņš pats, kas prāto par visā notiekošā dīvainumu, dzīvo ļoti dīvainu dzīvi.

.

23

Got a one-way ticket to the blues, woo, woo…