SIEVIETE SMILTĪS

Vispirms jāuzrāpjas uz jumtaugšas. Visvieglāk uzmest priekšmetu četrdesmit piecu grādu leņķī. Viņš jau gri­bēja ņemt talkā virvi, lai tiktu uz jumta, bet tad nolēma, ka griežņu klaudziens var uzmodināt sievieti. Tad jau la­bāk atteikties no šāda eksperimenta, aiziet mājas otrā pusē un tur pa pussagruvušo nojumi, kurā kādreiz žāvēta veļa, uzrāpties augšā. Tievie četrkantīgie šķērskoki bija gandrīz sapuvuši, un tas biedēja vīrieti. Bet īstās bries­mas bija vēl priekšā. Jumts, ko bija nopulējušas vēja nes­tās smiltis, mirdzināja savus baltos dēļus kā jauns. Bet, līdzko viņš uzrāpās augšā, izrādījās, ka tas ir mīksts kā biskvīts. Tā tik vēl trūka, lai viņš izkristu tam cauri. No­gūlies garšļaukus, viņš piesardzīgi rāpās uz priekšu. Bei­dzot aizkļuva līdz pašai korei un, uzsēdies uz tās jāte­niski, notupās uz ceļiem. Jau arī jumta mugura bija ēnā, un bedres rietumpuses malā skaidri saskatāmie atsevišķie smilšu graudiņi, kuru krāsa atgādināja sacukurojušos medu, liecināja, ka sāk celties migla. Par novērotāju tornī tagad maza bēda.

Ar labo roku satvēris virvi kāda metra attālumā no grieznēm, viņš savīcināja to sev virs galvas. Viņš tēmēja tajos pašos maisos, kuri kalpoja par blokiem, velkot augšā

grozus. Ja tie var noturēt virvju kāpnes, tas nozīmē, ka ierakti diezgan pamatīgi. Viņš grieza virvi aizvien ātrāk un ātrāk, tad notēmēja un svieda. Tā aizlidoja gluži uz citu pusi. Nebija pareizi aprēķinājis. Grieznēm jālido pa tangenti attiecībā pret aploci, tālab virve jāizlaiž no ro­kām brīdī, kad tā atradīsies taisnā leņķī pret mērķi vai arī vienu mirkli pirms tam. Jā, noteikti! Žēl, šoreiz griez­nes, iedūrušās kaut kur pret kraujas vidu, nokrita lejā. Kā redzams, griešanas ātrums un pacēluma leņķis nav bijuši pietiekami.

Nopūlēdamies vēl un vēlreiz, viņš beidzot precīzi no­teica attālumu un virzienu. Līdz panākumiem, tiesa, vēl tālu. Viņš būtu priecīgs par jebkuru cerības stariņu. Bet vēl gan nelikās, ka kļūdas iet mazumā, gluži otrādi — nogurums un nervozitāte radīja aizvien jaunas, nopietnas kļūmes. Jā, tas viss viņam bija licies daudz vienkāršāk. Viņš nervozēja, dusmojās un bija tuvu asarām, kaut gan neviens taču nebija devis viņam cerības.

Bet jāatzīst, ka varbūtības teorija, saskaņā ar kuru iespējamība ir tieši proporcionāla mēģinājumu skaitam, nav nemaz tik aplama. Un, kad viņš jau nez kuro reizi bez jebkādas cerības meta virvi, tā pēkšņi trāpīja tieši maisā. Vīrietis sastinga ar vaļā muti. Mutē saskrēja sie­kalas. Taču priecāties vēl bija par agru … Pagaidām vi­ņam rokā tikai nauda loterijas biļetes iegādei… Laimēs biļete vai ne — to rādīs nākotne. Katrs viņa nervs bija it kā saaudzis ar virvi. Viņš to pavilka tik piesardzīgi, it kā ar zirnekļa tīmekļa pavedienu vilktu zvaigzni.

Sajuta pretestību. Sākumā grūti bija tam ticēt, bet virve patiešām turējās stingri. Pavilka stiprāk… Sasprin- dzis gaidīja — tūlīt, tūlīt atrausies… Taču nebija vairs nekādu šaubu. Grieznes kā tāds āķis bija cieši ieurbušās maisos. Tavu veiksmi!… Neticama veiksme!… No šī brīža viss būs labi! Jā gan!

Vīrietis žigli norāpās no jumta un pieskrēja pie vir­ves, kas tagad mierīgi nokarājās lejup pāri visai smilšu sienai. Rau, tur ir zemes virsa … Tik tuvu, ka nevar ne­maz ticēt… Seja saspringa, lūpas drebēja. Kolumba ola, bez šaubām, bija cieta. Bet, ja to novārīsi par daudz cietu, tad viss pagalam.

Ieķēries virvē, viņš iekārās tajā ar visu auguma svaru.

Un tūdaļ tā sāka stiepties kā gumija. No pārbīļa viņu pār­klāja sviedri. Par laimi, kļuvusi garāka par centimetriem trīsdesmit, virve tālāk vairs nestiepās. Viņš no j-auna tajā iekārās. Un šoreiz bažas bija veltas. Iespļāvis saujās, ap­tvēris virvi ar kājām, vīrietis līda augšā. Viņš rāpās gluži kā spēļu mērkaķītis spēļu palmā. Var jau būt, ka sviedri, kas aiz satraukuma izspiedās uz pieres, bija auksti. Vī­rietis centās rīkoties tā, lai smiltis nebirtu viņam virsū, un rāpās, tikai pārtverdams virvi; tādēļ viņa ķermenis ro­tēja. Bedres mala tuvojās daudz gausāk, nekā viņš bija domājis. Zemes pievilkšanas spēks tik tiešām ir briesmīgs. Bet kas tie par drebuļiem? Rokas kustējās neatkarīgi no paša gribas, likās, viņš pats sevi met augšup. Tur nebija nekā dīvaina, ja atceras četrdesmit sešas indes tvanā aiz­vadītās dienas. Kad viņš bija parāpies uz augšu par vienu metru, bedre jau gulēja simt metru dziļumā, kad bija pie­vārējis divus metrus, no tās šķīra jau divi simti. Dziļums aizvien palielinājās, un beidzot no tā sāka reibt galva… Noguris līdz nāvei… Nav ko skatīties lejup!… Bet, re, jau arī mala … Zemi apjož ceļu tīkls, pa tiem var brīvi soļot, kur vien tīk, kaut vai līdz pasaules malai… Kad viņš nokļūs augšā, viss, kas bijis šeit, pārvērtīsies mazos, sažuvušos ziediņos, kas piemiņai ielikti starp piezīmju grāmatiņas lapām… Gan indīgie, gan kukaiņēdāji augi — visi tie pārvērtīsies plānās, gandrīz caurspīdīgās krāsaina papīra strēmelēs, un, dzerot mājā tēju, viņš turēs tās pret gaismu un labprāt stāstīs par visu, kas ar tam saistīts.