SIEVIETE SMILTĪS

Un tieši tāpēc viņam zuda jebkura vēlēšanās apvainot sievieti. Var galvu likt ķīlā, ka viņa nav nedz tikumības iemiesojums, nedz arī prostitūta. Ja viņai būs vajadzīgas rekomendācijas, viņš ar lielāko prieku gatavs tās dot — cik vien tīk, kaut vai desmit. Bet kāda gan muļķe ir šī sieviete, viņa tik vien spēj kā ieķerties tajā pašā biļetē, ko arī es cenšos noturēt, — biļetē braucienam turp un atpa­kaļ. Kaut arī biļete ir viena un tā pati, ja stacijas, no ku­rām atiet vilciens, atrodas pretējās pusēs, tad arī gala punkti būs pretēji. Un nav jābrīnās, ka viņa biļete atpa­kaļceļam būs viņas biļete turpbraucienam.

Nu lai ar sieviete pieļāvusi kļūdu… Bet kļūda ir tikai kļūda, un nekas vairāk.

… Neskaties lejup! Lejup skatīties nedrīkst!

Alpīnists, logu mazgātājs, montieris televīzijas torni, cirka akrobāts uz trapeces, skursteņslauķis augstā elektro­stacijas dūmeņa galā — vajag tikai kādam no tiem pa­mest skatienu lejup, un tas lauzīs sev sprandu.

24

Darīts!

Iekrampējies ar nagiem maisā, saskrāpēdams līdz asi­nīm rokas, viņš izrāpās no bedres. Re nu, augšā ir! Ta­gad jau vairs nav ko baidīties, ka nolidosi lejā,-līdzko at­lieksi pirkstus. Bet pirksti, kas vēl nespēja izstiepties taisni, joprojām cieši turēja maisu.

Brīve, kas bija iegūta četrdesmit sestajā dienā, sagai­dīja viņu ar stipru, brāzmainu vēju. Kad viņš sāka līst, smiltis sāpīgi šaustīja seju un kaklu. Viņš nelikās zinis par šo drausmīgo vēju!… Bedrē tikai jūras duna bija likusies drusku stiprāka nekā parasti. Bet nu jau drīz jā­iestājas vakara bezvējam. Citādi nav ko cerēt uz miglu. Bet varbūt debess šķiet dūmakas aizvilkta, tikai raugoties no bedres? Varbūt viņš par miglu noturējis smiltis, ko ve­seliem mākoņiem vējš nesa pa gaisu?JŠā vai tā — nekā iepriecinoša… *

Nepaceldams galvu, viņš satraukti palūkojās apkārt… Palsajā gaismā ugunsdzēsēju tornis likās mazliet sašķie­bies. Tas nez kādēļ izskatījās gaužām nožēlojams, un līdz tam bija diezgan tālu. Bet no turienes raugās ar binokli, tādēļ nevar paļauties uz attālumu. Interesanti, vai tie viņu pamanījuši vai ne?… Droši vien ne. Tad jau tankšētu zvans.

Sieviete reiz viņam stāstīja, ka pirms pusgada kādā naktī sākusi plosīties vētra, vienai bedrei ciema rietumu nomalē iegruvusi siena, un māja bijusi pa pusei smilšu aprakta. Bet tad vēl uznākusi lietus gāze, piemirkušo smilšu svars daudzkārt palielinājies. Māja sabrukusi kā sērkociņu kastīte. Par laimi, upuru neesot bijis, un rīta pusē mājas iedzīvotāji pamanījušies izkļūt no bedres. Tū­daļ iedimdējies zvans, un nepagājušas ne piecas minūtes, kad jau bijis dzirdams, kā vaimanā vecenīte, kuru stie­puši atpakaļ. — Stāsta, šī ģimene sirgstot ar iedzimtu gara aptumsumu, — sieviete šķelmīgi piebilda.

Nu labi, nav ko ilgi gudrot. Viņš apņēmīgi pacēla galvu. Starp saulrieta sārtotajiem smilšu viļņiem klājās garas ēnas. Smilšu plīvurs, kas, vēja sagrābts, uzplandīja gaisā no vienas ēnas, piekļāvās otrai un tad trešajai ēnai. Varbūt šis lidojošo smilšu auts paslēps viņu?… Atskatī­jies, lai redzētu, cik stipri acis žilbina saule, vīrietis iz­brīnā sastinga. Kā izrādījās, ne tikai lidojošo smilšu dēļ saule, kas sliecās uz rietu, šķita esam izkrāsota ar krā­sainajiem zīmuļiem, — visa apkārtne tinās pienbaltā dū­makā. No zemes gan še, gan tur cēlās saplosīti miglas lē­veri. Vēja izkliedēti vienā vietā, tie uzvilnīja citur, izklie­dēti tur, jau virpuļoja te… Sēdēdams bedrē, viņš pats bija pārliecinājies, ka smiltis uzsūc mitrumu, bet nebija domājis, ka tik daudz… Tā vien likās — tur kūp uguns­dzēsēju pamestas krāsmatas… Migla, tiesa, nav nekāda lielā, to pat grūti samanīt, jo saule spīd viņam aiz mu­guras, tomēr tā ir gana labs patvērums, lai paslēptos no novērotāju acīm.

Viņš uzāva zābakus, kas bija karājušies pie jostas, sa­tina virvi un noglabāja to kabatā. Grieznes, ja nu kas at­gadās, var noderēt arī par ieroci. Jābēg uz rietumiem — gaisma, žilbinādama novērotājam acis, nosegs viņu. Jā­atrod vieta, kur paslēpties līdz tumsai.

Nu, ātrāki… Pieliecies un joz prom pa ieplakul… Tagad tik nezaudēt galvul… Dod kājām ziņu, bet acis turi vaļā!… Nolikšos pie zemes tajā tur palejā!… Kas tā par skaņu?… Ļauna zīme?… Nu diez… Tā, augšā — un uz priekšu … Jāturas vairāk pa kreisi! Labajā pusē nogāze ļoti lēzena, jau pret vidu viņu var pamanīt.

Tā kā ik nakti tiek nesti grozi ar smiltīm, starp bed­rēm iemītas dziļas, taisnas ejas. Šo eju labā puse vietu­mis nogruvusi un kļuvusi lēzena. Lejā tikko saskatāmas bedrēs paslēpto otrās māju rindas jumtu kores. Tos aiz­sedz trešā — jūrai tuvākā rinda. Tādēļ gan bedres te krietni vien seklākas, gan smilšu aizturei paredzētie aiz- sargrežģi šeit var tikt galā ar savu uzdevumu. Ciema pusē, redzams, var no bedrēm brīvi izkļūt ārā. Viņš ne­daudz paslējās, un gandrīz vai viss ciems atklājās kā uz delnas. Viļņaino kāpu pakājei kā vēdeklis piekļāvās dak­stiņu, cinkota skārda un dēļu jumti… Skatienam pavērās arī priežu mežiņš, tiesa, tas šķita paskrajš un nez kādēļ atsauca atmiņā dīķi. Un, lūk, tālab, lai nosargātu šo