SIEVIETE SMILTĪS

—   Pilnīgi pareizi, — viņš piekristu. — Bet vai gan vajag tā norobežot mērķi no līdzekļiem? … Tie jāliek lietā atkarībā no nepieciešamības …

—   Nu to nu gan nedrīkst. Nevar nodzīvot savu laiku pa vertikāli. Laiks ir kaut kas tāds, kas plūst horizontāli. Tas taču visiem zināms.

—   Bet kas notiktu, ja mēģinātu nodzīvot vertikāli?

—   Pārvērtīsies mūmijā. Domā — ne?

Vīrietis iesmējies sāka vilkt nost zābakus. Bet tā ir patiesība, laiks plūst horizontāli. Zābaki bija pilni ar sviedros savilgušām smiltīm, to nevarēja vairs izturēt. Viņš ar pūlēm norāva zeķes un izlika vējā. Kādēļ gan tur, kur mitinās dzīvnieki, tik pretīga smaka?… Labi būtu, ja tie vēdītu ap sevi ziedu aromātu… Bet ne, smird viņa kājas… Un, lai cik paradoksāli, šī atziņa bija viņam pa­tīkama … Kāds sacījis, ka nav nekā labāka par sēru no paša auss — tas garšīgāks par sieru… Iespējams, ka mazliet pārspīlēts, tomēr arī paša izpuvušo zobu smakā ir kaut kas patīkams — šo smaku kārojas ieelpot vēl un vēlreiz.

Ieeja būdā pusdurvju augstumā bija aizvilkta ar smil­tīm, un viņam pirmajā mirklī neizdevās ielūkoties iekšā. Varbūt tā ir veca, sagruvusi aka? Nē, tur nav nekā sa­vāda, ka virs akas, lai to neaizbērtu smiltis, uzcelts na­miņš. Kaut gan diez vai šeit ir ūdens… Viņš atkal tiecās ieskatīties iekšā, un nāsīs iecirtās asa suņa smaka. Dzīv­nieku smaka ir stiprāka par filozofiju. Esot bijis kāds sociālists, kas teicis, ka viņam tuva korejieša dvēsele, bet viņš nevarot ciest tā smaku… Nu labi, ja laiks plūst horizontāli, lai tad tas parāda, cik ātri prot steigties!… Cerība un satraukums … Brīvības sajūta un degšana ne­pacietībā … Tās ir visbaismīgākās mokas. Viņš pārklāja sejai dvieli un atlaidās uz muguras. Tā bija viņa paša smaka, bet, lai kā vēlētos sev pateikt komplimentu, neva­rēja nosaukt šo smirdoņu par patīkamu.

Kaut kas rāpo pa kāju. Spriežot pēc gaitas, tā nav spāniešu muša … Tad jau drīzāk kāda vabole, kas ar savām sešām vārgajām kājiņām tik tikko velkas uz priekšu … Sīkāk pētīt negribējās. Pat ja tā pretēji gaidī­tajam būtu spāniešu muša, diez vai viņš vēlētos to noķert. Vismaz droši atbildēt uz šo jautājumu viņš nevar.

Vējš norāva sejai dvieli. Ar acu kaktiņu viņš ierau­dzīja kāpas muguru, kas laistījās zeltā. Smilšu krauja maz pamazām veda līdz šai zeltītajai līnijai un tad spēji iegruva tumsā. Šādā izplatījuma uzbūvē bija kaut kas ne­izsakāmi saspringts, un vīrietis pat nodrebēja aiz nepār­varamām ilgām pēc cilvēkiem. (Jā. Neko teikt, romantiska ainava… Tieši šādas ainavas pēdējos gados pievelk gados jaunos tūristus… Drošas akcijas… Kā cilvēks ar pieredzi varu šim apvidum garantēt spožu nākotni. Taču pirmām kārtām vajadzīga reklāma. Bez reklāmas pat mušas šurp nelidos… Nezināt — nozīmē palikt tukšā. Tev ir dārg­akmeņi, bet tu ieroc tos zemē. Ar ko tad sākt?… Uzdot prasmīgam fotogrāfam izgatavot mākslinieciskas atklāt­nes. Senos laikos šādas atklātnes laida klajā tikai pēc tam, kad ievērības cienīgā vieta bija kļuvusi plaši pazīstama… Bet tagad vispirms atklātnes, pēc tam šo ievērojamo vietu labiekārtošana. Tagad tāda kārtība nav nekas jauns. Šeit ir daži paraugi, apskatiet tos, lūdzu.) Nabaga atklātņu pārdevējs dzīrās izlikt slazdus citiem, bet pats iekrita slazdā, tad saslima un nomira. Vārdu sakot, nav bijis ne­kāds laimes luteklis… Viņš droši vien lika lielas cerības uz šejienes dabu un ieguldīja šajā pasākumā visus savus līdzekļus… Kur gan īsti slēpjas šis burvīgums? Varbūt tas ir fiziskajā harmonijā un precizitātē, kas piemīt dabai, vai arī gluži otrādi — nežēlīgajā dabas pretestībā cilvēka mēģinājumiem to iepazīt.

Līdz vakardienai vīrietim vārda tiešajā nozīmē metās nelabi no domas par šo skatu. Un viņš ar niknumu prā­toja, ka bedre tik tiešām ir gluži piemērota vieta tādam blēdim kā šis atklātņu pārdevējs.

Bet kādēļ gan, apcerot dzīvi bedrē un dabas skatu, tos abus nostādīt vienu otram pretī? Skaistam dabas skatam nepavisam nav jābūt augstsirdīgam pret cilvēku.