SIEVIETE SMILTĪS

Tomēr nav saprotams… Nepavisam nav saprotams, kāpēc sieviete tā pieķērusies tai pekles upei.. • Runāt par dzimtenes mīlestību, par pienākumu ir jēga tikai tad, ja cilvēks kaut ko zaudē, noliegdams to, atteikdamies no tā. Bet ko var zaudēt šī sieviete?

(Radio un spogulis … Radio un spogulis …)

Uztvērēju viņš, protams, atsūtīs… Bet vai rezultāti nebūs gluži pretēji gaidītajiem: vai viņa nav zaudējusi vairāk nekā iegūs? Tā, piemēram, cauri ir vannošanās ceremonija, kura viņai tā patika. Pat uz veļas mazgāša­nas rēķina aizvien ietaupīja ūdeni, lai es varētu noskalo­ties. Šļāca silteno ūdeni man kājstarpi un salīkusi skaļi smējās, it kā mazgātu viņu. Tagad jau nu nebūs par ko smieties.

Nē, prom ilūzijas… Starp mani un tevi jau kopš paša sākuma nav bijis nekāda līguma. Bet, ja nav līguma, tad nav iespējams to lauzt. Turklāt nevar teikt, ka tas mani pašu nekādi nav skāris. Kaut vai lētā, it kā no pēdējā draņķa dzītā, reizi nedēļā piegādātā degvīna smaka… tavas nepakļāvīgās, no cietiem muskuļiem savītās cis­kas … kauns, kad es ar siekalās samērcētu pirkstu izka­šāju smiltis, kas atgādināja sakusušu gumiju… Un tavs kautrīgais smaids, kas visu to vērta vēl piedauzīgāku… Un daudz kas cits. Ja to visu saskaitītu, sanāktu diezgan daudz. Tici vai netici, bet fakts paliek fakts. Vīrietim vairāk nekā sievietei ir noslieksme piešķirt nozīmi sīku­miem.

Bet, ja atceras to, ko man nodarījis ciems, tad šos zau­dējumus nevar ne aprēķināt. Salīdzinājumā ar to manas attieksmes ar sievieti — tīrais sīkums.

Bet tie agri vai vēlu dabūs savu tiesu. Viņš, jāteic gan, vēl īsti nezina, kādu triecienu tiem dot, lai tas būtu jo sāpīgāks… Varbūt aizdedzināt ciemu vai saindēt akās ūdeni, vai arī ierīkot vairākas lamatas un pa vienam vien samest smilšu bedrēs visus, kas vainīgi viņa likstās, — tik vienkārši viņš sākumā iekvēlināja iztēli un sevi iedves­moja. Bet tagad, kad viņam radusies izdevība savus nodo­mus īstenot, viņš vairs nevar nodoties šiem bērnišķīgajiem sapņiem. Pie tam — ko gan spēj izdarīt viens cilvēks? Nav citas izejas kā aicināt talkā likumu. Tiesa, šajā gadī­jumā var draudēt briesmas, ka likums nespēs izprast, cik daudz cietsirdības slēpjas viņam nodarītajā pārestībā. Labi, nezaudēdams laiku, paziņošu par visu to kaut vai šejienes policijai.

Jā, beidzot būtu vēl viens …

Pag! Kas tā par skaņu? … Visapkārt klusums … Var­būt tikai izlikās? Tomēr — kur gan palikušas ciema ugu­nis? Pat ja tās paslēpušās aiz augstajām kāpām, tik un tā šausmīgi. Var iedomāties, kas noticis: manai stūrei ir paradums griezt pa kreisi, un es esmu aizgājis pārāk tālu uz zemesraga pusi, bet ciemu pašlaik aizsedz kāda augsta klints… Nav ko vilcināties! Tas ir izlemts. Mēģināšu iet pa labi.

… Nu un, beidzot, negribētos, lai tu aizmirstu vēl vienu. Atceries, tu tā arī neatbildēji uz manu jautājumu. Tad divas dienas bez apstājas lija. Lietus laikā noslīdeņi kjūst bīstami; toties gandrīz nemaz neputina smiltis. Pir­majā dienā mēs padarījām mazliet vairāk nekā parasti, toties otrā varējām atpūsties. Izmantodams sengaidīto at­elpu, es nolēmu par katru cenu visu noskaidrot. Tiepīgi, it ka raudams nost miesai kreveles, es nolēmu tikt pie pa­tiesības, lai maksātu ko maksādams, uzzināt, kādēļ tu esi nokļuvusi šajā bedrē- Es pats biju pārsteigts par savu neatlaidību. Sākumā tu līksmi ļāvi savu kailo augumu lie­tus šaltīm, bet galu galā, spiesta atbildēt, sāki raudāt. Un sacīji, ka nevari pamest bedri tādēļ, ka šeit gāja bojā vīrs un bērns, kurus līdz ar vistu kūti apracis taifūns. Ja jau tā, tevi varēja saprast. Tas ir ticams iemesls, un skaidrs, kādēļ tu līdz šim biji izvairījusies par to runāt. Man gribējās tev ticēt. Un es nolēmu jau nākamajā dienā nozagt mazliet no sava miega un meklēt mirušos.

Divas dienas raku tevis norādītajā vietā. Taču ne vien neatradu mirstīgās atliekas, bet arī ne zīmes no sagrautās vistu kūts. Tad tu norādīji citu vietu. Bet arī tur es nekā neuzgāju. Tu mani vedi uz citu un atkal citu vietu. Piecās dažādās vietās deviņu dienu laikā turpinājās veltīgie mek­lējumi. Un tad jau atkal, valdīdama asaras, tu sāki tais­noties. Tu teici, ka māja laikam būs stāvējusi citur, ka nemitīgais smilšu spiediens to sagriezis un pārbīdījis uz citu vietu, bet iespējams, arī pati bedre pavirzījusies sā­nis. Varbūt vistu kūts un aizgājēju mirstīgās atliekas guļ zem biezās smilšu sienas, kas nošķir tavu māju no kaimi­ņiem, bet iespējams, ka pat kaimiņu bedrē. Teorētiski tas tā varēja būt. Taču tavs nelaimīgais, nomāktais izskats liecināja, ka tu neesi tik daudz gribējusi mani krāpt, cik jau no paša sākuma slēpt patiesību. Bojā gājušie bija tikai atruna. Es nespēju vairs dusmoties. Un nolēmu nelauzīt galvu par to, kurš kuram parādā. Man šķiet, arī tev va­jadzēja to saprast…