SIEVIETE SMILTĪS

Cik daudz viņš noskrējis?… Jau ticis pāri vairākām kāpām. Un, jo zuda spēki, jo auga pārliecība, ka viss ir velti, ka viņš mīcās uz vietas, kā sapnī. Bet tagad nav īstā reize spriedelēt par to, cik lietderīgi viņš tērē savus spēkus. Mutē bija ar asinīm sajaukta medus garša. Viņš gribēja izspļaut siekalas, bet tās bija tik stīgras, ka nekādi nevarēja ar tām tikt galā. Vajadzēja vilkt ārā ar pirkstiem.

Vēl joprojām dauzīja zvanu, taču tas jau bija tālu, un reizēm tā skaņa izdzisa pavisam. Arī suņi bija palikuši tālu prom un rēja kaut kur krietnā gabalā. Dzirdama tikai paša aizelsu elpa — likās, it kā vīle skrāpētu metālu. Va­jātāju kabatas baterijas — visas trīs, — tāpat kā iepriekš, par gabaliņu cita no citas, šūpojās augšup, lejup, it kā netikdamas tuvāk, bet arī neattālinādamās. Gan bēglim, gan tiem, kas dzenas viņam pakaļ, vienlīdz grūti skriet. Uzvarēs tas, kam lielāka izturība. Bet tas nav mierinā­jums. Varbūt no ilgā sasprindzinājuma zudis gribas spēks, piezadzies vājums, vēlēšanās, kaut ātrāk viņš pavisam pagurtu. Bīstams simptoms… Bet, kamēr viņš vēl apzi­nās šīs briesmas, nav tik ļauni.

Zābaki smilšu pilni, pirksti sāp. Viņš atskatījās. Vajā­tāji palikuši kādus septiņdesmit astoņdesmit metrus iepa­kaļ, mazliet pa labi. Kāpēc tie aizklīduši sānis? Droši vien centušies skriet pa līdzenumu, un tā nu iznācis… Šķiet, arī viņi ir krietni noguruši… Saka taču, ka vajātāji pie­kūstot ātrāk… Viņš zibenīgi norāva zābakus un sāka skriet basām kājām… Ja zābakus iebāzīs kabatās, tie traucēs, un viņš tos aizgrūda aiz jostas. Mirkli atvilcis elpu, vienā pastiepienā pievārēja stāvu smilšu kalnu. Ja tā veiksies arī uz priekšu, tad viņš, šķiet, izbēgs no šiem riebekļiem …

Mēness vēl nebija uzlēcis, bet zvaigžņu gaisma visu izraibināja ar gaišiem un tumšiem plankumiem, un tālo kāpu virsotnes bija skaidri saskatāmas. Viņš skrēja it kā uz zemesragu. Atkal stūre velk pa kreisi. Tiklīdz viņš gri­bēja mainīt virzienu, pēkšņi aptvēra, ka līdz ar to saīsi­nās attālumu starp sevi un vajātājiem. Tad viņš beidzot saprata to plānu un izbijās.

Jā, viņa vajātāju ceļš, kas pirmajā mirklī likās izrau­dzīts nemākulīgi, īstenībā bija gudri izvēlēts, tie centās viņu piespiest pie jūras. Nenojauzdams šo plānu, viņš visu laiku bijis to rokās. Padomājis viņš saprata, ka arī kabatas baterijas tiem kalpo, lai viņam parādītu, kur tie atrodas. Tātad arī tas, ka vajātāji nedz nāk viņam tuvāk, nedz arī paliek iepakaļ, bet visu laiku turas zināmā attā­lumā, ir ar gudru ziņu.

Nē, padoties vēl par agru. Kaut kur jābūt ceļam, kas ved augšā klintīs, bet, ja nav citas izejas, var pa jūru peldus tikt apkārt zemesragam. Prom visas šaubas — pietiek tikai iztēloties, kā sagrābj viņu ciet un iemet atpa­kaļ bedrē.

_ Pēc augsta, lēzena smilšu kalna krauja nogāze… Pēc stāvā kalna — gara, nolaidena nogāze… Solis, vēl solis kā krelles virknējas cits aiz cita — īsta pacietības pār­baude. Vienā mirklī zvans apklusis. Nevar īsti noteikt, vai viņš dzird vēja gaudas, juras bangoņu vai tikai džinkst ausīs. Uzrāpies kādā smilšu paugurā, viņš apgriezās. Va­jātāju ugunis pazudušas. Brīdi nogaidīja — no tām ne zīmes. Vareni! Vai tiešām laimējies izbēgt?

Cerība liek straujāk pukstēt sirdij. Ja tas tiešām tā, tad nav ko pūsties. Vēlreiz ievilkt elpu — un uz priekšu, līdz nākamajai kāpai!

Bet kādēļ tik grūti skriet? Kājas tik smagas. Un sma­gums tāds neparasts. Tas nebija tikai nogurums — kājas patiešām bruka smiltīs. Gluži kā sniegā, viņš nodomāja, bet kājas jau bija smiltīs līdz puslieliem. Pārbijies viņš centās izvilkt vienu kāju, bet otra iemuka līdz celim. Kas tad tas?… Viņš bija dzirdējis, ka ir smiltis, kas spēj aprīt cilvēku… Vīrietis visiem spēkiem kārpījās ārā no smil­tīm, bet, jo vairāk nopūlējās, jo dziļāk iegrima. Kājas jau bija iestigušas gandrīz līdz gūžām.

Bet varbūt tās ir gluži vienkārši lamatas?!… Tie nav dzinuši viņu uz jūru, bet uz šejieni… Tie grib viņu iznī­cināt, nemaz neķēpājoties ar tvarstīšanu … Tā ir iznīci­nāšana vārda pilnā nozīmē. Burvju mākslinieks ar savu lakatu nevarētu to nostrādāt labāk… Vēl viens vēja brāziens — un arī galva būs zem smiltīm… Un tad vi­ņam pēdas nesadzīs pat policijas suns, kas konkursā saņē­

mis pirmo godalgu… Tie riebekļi jau te nerādīs savas acis!… Viņi neko nav redzējuši, neko nav dzirdējuši. Kaut kāds muļķa ieklīdenis pats apmaldījies un pazu­dis… Un darīts, maitas, pat rokas nesasmērēs…

Slīkstu… slīkstu… Jau līdz jostas vietai smiltīs… Ko iesākt? … Ja izdotos palielināt smilšu un ķermeņa sa­skares laukumu, ķermeņa spiediens katrā atsevišķā punktā pavājinātos un viņš, jādomā, dziļāk negrimtu… Plaši izpletis rokas, viņš nogūlās ar krūtīm uz smiltīm… Bet bija jau par vēlu. Un, kaut gan viņš gulēja uz vēdera, ķer­meņa apakšdaļa bija sastingusi vertikālā stāvoklī. Lauza krustos, un viņš nevarēja ilgāk palikt, saliekts taisnā leņķī. Neviens, pat trenēts sportists, nespētu ilgi izturēt tādu stāvokli.