SIEVIETE SMILTĪS

Viņš aizdedza lampu un aizsmēķēja, aplaizdams ap­kārt izklaidīgu skatienu. Resns, bet varen ņiprs zirneklītis tekalēja ap lampu. Ja tas būtu tauriņš — vīrietis nebrīnī­tos, bet tas, ka gaisma pievilinājusi zirnekli, — bija sa­vādi. Viņš jau gribēja tam pielikt degošo cigareti, taču pārdomāja. Zirneklis ar sekunžu rādītāja precizitāti meta lokus ap lampu piecpadsmit, divdesmit centimetru attā­lumā no tās. Bet varbūt zirnekli pievelk kas cits, ne tikai gaisma? Jā, zirneklis sagaidīja savu gaidāmo — pie uguns atlidoja naktstauriņš- Pāris reižu viņš triecās pret lampas stiklu — lielā ēna iezīmējās uz griestiem, — tad nokrita uz metāla paliktņa, un vairs nekādu dzīvības zīmju. Kāds dīvains tauriņš — tik pretīgs. Vīrietis piespieda pie tā cigareti. Nervu centri bija paralizēti, un viņš pasvieda kukaini, kas vēl rāvās čokurā, zirneklim. Norisinājās drāma, ko vīrietis jau bija paredzējis. Acumirklī zirneklis pielēca klāt un ieķērās vēl dzīvajā tauriņā. Tad zirneklis atkal sāka mest lokus, stiepdams līdzi savu upuri, kas vairs nekustējās. Viņš, acīm redzot, jau iepriekš tīksminājās par to, kā aprīs sulīgo tauriņu.

Vīrietis pat nebija zinājis, ka ir tādi zirnekļi. Cik pras­mīgi tīmekļa vietā var izmantot lampu. Aužot tīklu, atliek tikai gaidīt, ka tajā kas ieskries, bet ar lampas palīdzību upuri pats var atvilināt. Tam nepieciešams tikai piemērots gaismas avots. Dabā diemžēl tādu nav. Mēness vai meža ugunsgrēki diez vai noderēs. Nav izslēgts, ka šis zirneklis pārstāv kādu jaunu sugu, kas izstrādājusi savus instin­ktus, evolucionējot līdzi cilvēkam … Izskaidrojums, šķiet, nav slikts… Bet kā tad lai izskaidro, ka gaisma pievelk tauriņus?… Tauriņš ir gluži kas cits nekā zirneklis, diez vai lampas gaisma sekmē viņa saglabāšanos. Pie tam šī parādība novērojama tikai pēc mākslīgās gaismas rašanās. To pierāda kaut vai tas, ka tauriņi nesalasījās baros un neaizlidoja uz mēnesi.

Vēl varētu saprast, ja šāds instinkts piemistu kādai vienai šo kukaiņu sugai. Bet tas taču kopējs visiem tau­riņiem, kuru ir kādi desmit tūkstoši sugu. Tātad tas ir noteikts, negrozāms likums. Akla, neprātīga spārnu plivi­nāšana, ko rada mākslīgā gaisma. Noslēpumaina sakarība starp gaismu, zirnekļiem un tauriņiem… Ja likums var izpausties tik aplam, kam tad lai tic?

Vīrietis aizvēra acis… Uzpeldēja neskaidri mēness mirguļi…

Kad viņš pastiepa roku, lai tos satvertu, tie iezibējās un pazuda … Gluži kā spāniešu mušu ēnas smiltīs …

Viņu uzmodināja raudas.

—   Ko tu raudi?

Sieviete centās slēpt apjukumu un piecēlās.

—   Piedodiet… Gribēju jums uzvārīt tēju …

Viņas nomāktā balss, kurā skanēja asaras, padarīja vīrieti domīgu. Kad sieviete noliecās, lai aizkurinātu krās­niņu, viņas mugura savādi raustījās, un viņš ilgi nevarēja saprast, kas noticis. Gaisma viņam atausa pamazām, it kā viņš laiski šķirstītu appelējušas grāmatas lapas. Bet labi vēl, ka var tās pāršķirt. Un pēkšņi viņam kļuva sevis neizsakāmi žēl.

—   Nekas neiznāca …

—   Jā …

—   Un tik muļķīgi viss izgāzās.

—   Nevienam jau nav izdevies… nevienu pašu reizi…

Viņa runāja caur asarām, taču balsī skanēja pārlie­cība, it kā viņa izskaidrotu un attaisnotu viņa neveiksmi.

Saki, ko gribi, — aizkustinoša līdzjūtība. Būtu nekrietni nelikties to manām.

—  Zēl gan… Es jau biju nolēmis, ja vien izdosies aiz­bēgt, tūlīt nopirkt un atsūtīt tev radio…

—   Radio?

—   Tu taču par to jau sen sapņo.

—  Nav liela bēda, nevajag… — Sieviete runāja bikli, kā atvainodamās. — Ja sparīgi ķeršos pie darba, nopirkšu tepat… Ja ņem uz nomaksu, tad pirmajai iemaksai, šķiet, naudas jau pietiek.

—  Jā, zināms, ja uz nomaksu…

—   Vai nenomazgāsimies, kad ūdens būs sasilis?

Pēkšņi viņam uznāca skumjas, pelēkas kā mijkrēslis.

Laizīsim viens otra brūces. Bet, ja mūždien laizīs viens otra nedzīstošās brūces, tad jau arī no mēles nekas nepa­liks pāri.

—   Nu labi, nevajag mierināt… Dzīvi jau nevar no- - dzīvot ar vieniem mierinājumiem… Tur ir sava dzīve, šeit — sava, un aizvien šķiet, ka sveša dzīve ir saldāka … Vispretīgākais ir domāt: ko tad, ja tāda būs visa dzīve?… Kas gan tā par dzīvi? Bet to jau neviens nezina… Ek, labāk līdz kaklam apkrauties ar darbu un par visu to ne- lauzīt galvu …

—   Vai nomazgāsimies? …

Sieviete to sacīja tāpēc, lai viņu uzmundrinātu. Maigi, mierinoši. Vīrietis lēnām atpogāja kreklu, novilka bikses. Viņš no galvas līdz papēžiem bija vienās smiltīs. (Ko tagad dara tā otra?) Viss, kas bija bijis līdz vakardienai, šķitās esam tāla pagātne.

Sieviete saziepēja dvieli.

TREŠĀ DAĻA

28

Oktobris.

Pa ieilgušās vasaras dienu smiltis bija tā sa- kaitušas, ka basām kājām nevarēja uz tām nostāvēt ne piecas minūtes. Bet vajadzēja tikai norietēt saulei, lai drēgns aukstums ieplūstu pa šķirbainajām sienām, un, pirms iekurināja pavardu, bija jāizžāvē savilgušie pelni. Rītos un vakaros bezvēja laikā straujās temperatūras maiņas dēļ cēlās migla, kas atgādināja mutuļojošu upi.