SIEVIETE SMILTĪS

Kas tad tas!… Vīrietis šausmās nolikās guļus … Viss notika tik strauji, ka nevarēja ne aptvert… Viņa acu priekšā pēkšņi izauga ciems!… Jādomā, viņš bija gājis tieši uz kāpas virsotni, kas iesniedzās ciemā… Un tajā mirklī, kad skatienam pavērās visa panorāma, viņš re­dzēja, ka atrodas pašā ciemā… Nebija vēl lāgā atģidies, kad jau blakus aiz žoga atskanēja suņa rejas. Tam piebal­soja otrs, tad vēl kāds un vēl — īsta ķēdes reakcija. Aklajā tumsā viņam klupa virsū vesels bars atieztiem ilkņiem. Viņš izrāva virvi ar galā iesietajām grieznēm un metas bēgt. Nebija izvēles. Vienīgais, ko viņš varēja darīt — pa visīsāko ceju drāzties cauri ciemam.

26

Cilvēks skrēja.

Ar nespodru uguņu zibu pretī traucās mājas, te pa­šķirdamas ceļu viņam, te izaugdamas par jaunu šķērsli. Rīkles šaurajā spraugā gārdz gaiss. Vēja garša… Rūsas garša. Bīstama spēle uz plāna stikla, kas draud sašķīst drumslu drumslās. Pārāk vēls, lai cerētu, ka smilšu pār­nēsātāji nav vēl izgājuši no mājas, un par daudz agrs, lai domātu, ka tie jau sasnieguši krastmalu. Pikaps, šķiet, vēl nav braucis. Nevar būt, ka viņš kilometra attālumā pa­laidis gar ausīm šo apdullinošo divtaktu motora tarkšķoņu. Stāvoklis riebīgs.

Pēkšņi no tumsas izlēca tāds kā kamols. Spriežot pēc skaļās elsoņas, laikam liels suns. Tas, kā redzams, nebija mācīts slepšus uzklupt un, pirms mēģināja iecirsties ar zobiem, skaļi ierējās. Vīrietis gāza tam ar virvi, kurai galā bija iesietas grieznes, un, šķiet, trāpīja. Zēli smilkstē­dams, suns nozuda tumsā. Par laimi, tas bija tikai izrāvis robu viņa biksēm. Vīrietis pārāk strauji rāvās uz priekšu, kājas sapinās, un viņš pakrita, apmeta kūleni, bet tūdaļ atkal uzlēca augšā un drāzās tālāk.

Taču izrādījās, ka suns nav viens, to bija kādi pieci vai seši. Pirmā neveiksmes izbiedēti, tie ar skaļām rejām riņ­ķoja viņam apkārt, gaidīdami īsto brīdi, lai kluptu virsū. Varbūt tas pats rudais suns no pussagruvušās būdas bija uzvedinājis tos uz viņa pēdām. Satvēris virvi kādu pus­metru no gala, vīrietis to grieza no visa spēka sev virs galvas. Tā atgaiņādamies no suņiem, viņš pārlēca pāri gliemežvāku kaudzei, izjoza cauri šaurajai ejai starp žo­giem, pārskrēja pāri pagalmam, kur žāvējās zemē izklāti salini, un beidzot sasniedza platu ceļu. Vēl mazliet — un ciems beigsiesl

Gar ceļa malu stiepās šaurs grāvis. No turienes pēkšņi izlīda divi bērni, kā likās — brālis un māsa. Viņš tos pa­manīja par daudz vēlu. Parāva virvi, lai bērnus neskartu grieznes, bet nekas neiznāca, un visi trīs ielidoja grāvī. Gravja dibenā bija ūdens tekne. Nokrakšķēja koks. Bērni iebrēcās… Ko viņi, velni, tā auro! Viņš no visa spēka tos atgrūda un izrāpās ārā. Un tajā mirklī triju kabatas bate­riju gaismas stari cits citam blakus aizkrustoja viņam ceļu.

Nodimdēja zvans. Skaļi raudāja bērni. Aizvien vēl rēja suņi. Katrs zvana šķindiens lika sāpīgi sarauties sirdij. Kukaiņu tūkstoši, gluži kā rīsa graudi, izbira no atvērta­jām alām. Vienai no kabatas baterijām, acīm redzot, bija reflektors gaismas fokusēšanai — stars te izplūda, te pēkšņi dūra kā ar smalku, nokaitētu adatu.

Mesties viņiem virsū, vai, un ar kājas spērieniem iz­svaidīt uz visām pusēm?… Ja izdotos izlauzties, tad tūlīt jau arī būtu ārā no ciema … Vai viņam nāksies nožēlot vai ne — to izšķirs šis mirklis … Nav ko vilcināties!… Pēc brīža būs par vēlu… Vēl drusciņ — un vajātāji var apiet viņu, tad viss pagalam!

Kamēr viņš svārstījās, kabatas baterijas sāka viņu ielenkt, tuvodamās no labās un kreisās puses; attālums saruka aizvien mazāks un mazāks. Vīrietis stiprāk sa­žņaudza virvi un saspringa, bet nekādi nevarēja izšķirties. Zābaku purngali grima aizvien dziļāk mīkstajā pamatā. Arvien augošajā atstatumā starp baterijām drūzmējās ļaužu ēnas. Vai daudz to? Bet ceļmalā tādas kā bedres aprises — ai nē, tas jau pikaps. Ja viņš arī izlauzīsies uz priekšu, viņu sagrābs no muguras. Aizmugurē viņš iz­dzirda mūkošo bērnu soļu dipu — viņi vairs neraudāja. Uz mirkli pazibēja izmisīga doma. Saķert viņus un iz­mantot par vairogu! Viņi būs ķīlnieki, un viņš neļaus tiem neģēļiem nākt sev klāt. Bet, kad pagriezās, lai sagrābtu bērnus, pamanīja jaunas ugunis, kas uzglūnēja viņam. Ceļš bija nogriezts.

Gluži kā vaļā palaista atspere, viņš metās atpakaļ un, ko kājas nes, skrēja pa to pašu ceļu, pa kuru bija nokļuvis šeit. Viņš darīja to gandrīz neapzināti, cerēdams atrast vietu, kur varētu šķērsot kāpu, kas bija it kā zemesraga turpinājums. Ar negantiem kliedzieniem viņam dzinās pa­kaļ vai viss ciems. No milzu piepūles kājas kļuva ļenganas, it kā tām būtu izrautas dzīslas. Bet varbūt tāpēc, ka viņa vajātāji bija negaidot pārsteigti, vīrietim tomēr izdevās saglabāt pietiekamu distanci un laiku pa laikam pamest aci atpakaļ — kur tie ir.