SIEVIETE SMILTĪS

Kāda tumsa … Visa pasaule aizvērusi acis un aizbā­zusi ausis… Nosprāgsti te, un neviens pat nepaskatīsies uz tavu pusi! Bailes, kas bija slēpušās kaut kur dziļi rīklē, piepeši izlauzās uz āru. Vīrietis pavēra muti un iegaudo­jās kā dzīvnieks:

—   Palīgāl

Nodeldēta frāze!… Nu lai ir nodeldēta… Kad nāve zobu galā, nav jāmeklē oriģinalitāte. Dzīvot, par katru cenu palikt dzīvam, pat ja šī dzīve mats matā līdzināsies visu pārējo cilvēku dzīvei, gluži kā lēti vienā un tai pašā formā cepti cepumi. Drīz smiltis sasniegs krūtis, smakru, degungalu… Diezgan! Pietiek!

—   Palīgā!… Apsolu visu, ko gribat!… Es jūs lūdzu, palīdziet!… Es jūs lūdzu!

Vīrietis neizturēja. Viņš iešņukstējās, tad sāka raudāt pilnā balsī. Viņš ar Šausmām saprata, ka viss pagalam. Vai nav vienalga — kas gan viņu te redz? … 2ēl, pro­tams, ka tas notiek bez šādos gadījumos nepieciešamās procedūras… Kad mirst uz nāvi notiesātais, viņš var at­stāt savas piezīmes … Seit brēc, cik gribi… nevienam nav gar tevi daļas. Slikti!

Viņš pat sevišķi neizbrīnījās, aizmugurē pēkšņi izdzir- dis balsis. Viņš bija uzvarēts. Kauns šķita esam sadedzis un pārvērties pelnos kā spāres spārniņš, kam pielikta uguns.

—   Ei, ķeries klāt!

Garš dēlis slīdēja lejup un atdūrās viņam sānā. Gais­mas stars zīmēja smiltīs apli un apspīdēja dēli. Vīrietis

ar pūlēm pagrieza sastingušo rumpi uz to pusi, no kurie­nes atskanēja balsis, un žēli palūdza:

—   Piedodiet, bet varbūt jūs mani izvilksiet ar šo virvi…

—   Kur nu, neesat jau nekāds celms, kas jālauž ārā.

Aizmugurē iesmējās. Precīzi nevarēja noteikt, bet tur

bija kādi pieci vai seši cilvēki.

—   Kāds brīsniņš jāpaciešas, jau aizgāja pēc lāp­stām… Lieciet elkoņus uz dēļa, un būs labi…

Viņš atbalstījās ar elkoņiem pret dēli, kā bija ieteikts, un iespieda seju delnās. Mati bija slapji no sviedriem. Viņš nejuta neko citu kā vien vēlēšanos drīzāk izkļūt no šī pazemojošā stāvokļa.

—   Vai zināt?… Jūsu laime, ka mēs skrējām pakaļ. Te ir tāds staignājs, ka pat suņi met līkumu… Jums drau­dēja pamatīgas briesmas… Kazi, cik cilvēku, nekā ļauna nenojauzdami, te iemaldījušies un tā arī nav atgriezušies. Šeit, kalnu pakājē, dikti rāma vietiņa, nu un sadzen smil­tis… Kad atnāk ziema, saputina sniegu… Uz tā atkal smiltis… Tad atkal sniegu un tā kādus simt gadus — kā lāgā neizcepta kārtaina vafele… Tā mums, reče, stās­tīja bijušā arteļa priekšsēdētāja dēls, nu tas, kurš aiz­brauca uz pilsētu mācīties… Interesanti, vai nav tiesa?… Ja pamēģinātu aizrakties līdz dibenam, kazi, at­rastu ko vērtīgu.

Kālab viņš to visu saka? Runā tā, it kā mazgātu rokas nevainībā! Varētu gan izbeigt savus spriedelējumus… Būtu labāk pavilkuši uz zoba, tas te krietni labāk iederē­tos… Vai arī — lai lasās prom un atstāj mani vienu ar sabrukušajām cerībām.

Visi sarosās — redzams, atnestas lāpstas. Trīs vīri, piestiprinājuši pie pazolēm dēļus un ar pūlēm noturēdami līdzsvaru, zināmā attālumā sāka atrakt no viņa smiltis. Slānis pēc slāņa. Gan sapņi, gan kauns, gan izmisums — viss bija apbedīts zem šīm smiltīm. Un viņš pat nebrīnī­jās, kad viņu satvēra aiz pleciem. Ja pavēlētu, viņš varētu nolaist bikses un turpat visu acu priekšā nokārtot savas dabiskās vajadzības. Debesis kļuva gaišākas — tūlīt droši vien uzlēks mēness. Ar kādu seju mani sagaidīs sie­viete?… Vai nav vienalga, ar kādu… Tagad mani var pātagot, cik uziet, — viss jāpacieš.

Cilvēku apsēja zem padusēm ar virvi un kā maisu no jauna ielaida bedrē. Visi klusēja. Likās, ka tie piedalās viņa apbedīšanā. Bedre dziļa, tumša. Mēness gaisma tina kāpas plānā, spožā zīdā; vēja iezīmētos rakstus, pat smiltīs iemītās pēdas tā vērta zaigojošā, kroku krokās sastingušā stiklā. Un tikai bedre, kam netika iekļauties kopējā ainavā, viena pati grima tumsā. Taču vīrieti tas viss atstāja vien­aldzīgu. Kad viņš pacēla acis un paskatījās uz mēnesi, viņam sāka reibt galva un kļuva nelabi — tik ļoti viņš bija noguris.

Šai aklajā tumsā sievietes stāvs iezīmējās kā melnum melns plankums. Viņas pieturēts, vīrietis kaut kā aizvilkās līdz gultai, bet pašu sievieti nez kādēļ neredzēja. Un ne tikai sievieti — viss bija izplūdis kā miglā. Pat nokritis uz matrača, viņš «aizvien vēl skrēja pa smiltīm… Arī miegā skrēja. Gulēja nemierīgi. Skaidri atcerējās lejup laisto un augšup vilkto grozu čīkstoņu, tālas suņu rejas. Zināja, ka sieviete ienāca ap pusnakti, lai paēstu, un aiz­dedza pie gultas stāvošo lampu. Bet īsti pamodās tikai tad, kad piecēlās, lai nodzertos ūdeni. Iet sievietei talkā viņš nejaudāja.