SIEVIETE SMILTĪS

nožēlojamo zemes ielāpu, vairāki desmiti māju krastmalā lemti verga dzīvei.

Šīs vergu bedres nu stiepās gar ce|a kreiso pusi… Šur tur bija redzami eju atzari, ko radījuši pa zemi vilktie grozi, bet šo atzaru galā smilšu maisi, pēc kuriem varēja noteikt, kur sākas bedre… Sirds sāpēja, uz tiem noskato­ties … Vietumis trūka pie maisiem piestiprināto kāpņu, bet gandrīz visur tās bija. Redzams, daudzi šo bedru iemītnieki atmetuši domu bēgt.

Tagad viņu vairs nepārsteidza tas, ka tāda dzīve vis­pār iespējama. Virtuves, aizkurtas krāsnis, rakstāmgalda vietā — ābolu grozi, pilni ar mācību grāmatām; virtuves, zemē ierakti pavardi, lampas, aizkurtas krāsnis, salauz­tas pārbīdāmās šķērssienas, nokvēpuši virtuves griesti, ejoši pulksteņi un stāvoši pulksteņi, brēcoši radio un sa­lauzti radio; virtuves un aizkurtas krāsnis… Un visā tajā kā ietvarā ieliktas lētas rotas, mājlopi, bērni, fiziskas dziņas, parādsaistības, nodevība, vīraka kvēpināšana, fo­tokartītes atmiņai… Nebeidzama atkārtošanās, kas iedveš šausmas… Un, kaut gan tā ir dzīvē tikpat neizbēgama atkārtošanās kā sirds puksti, tomēr sirds puksti taču vēl nav visa dzīve.

Gulsties!… Nē, nav nekas briesmīgs. Parasta vārna … Viņam nav vēl gadījies ķert vārnas un taisīt to izbāzeņus, bet tagad tas nav svarīgi. Sapņi par tetovējumiem, me­daļām, ordeņiem apciemo tikai kopā ar neiedomājamiem murgiem.

fcrikās, viņš sasniedzis ciema nomali. Ceļš vijās augšup kāpā, pa kreisi skatienam pavērās jūra. Vējš atnesa krasta bangu rūgteno smaržu, ausīs sāka džinkstēt, it kā tur un arī degunā būtu sākuši griezties vilciņi. Ap galvu apsietā dvieļa gali plandījās vējā un sita pa vaigiem. Šeit jau arī miglas spēki apsīka, tā nespēja pacelties gaisā. Jūru klāja biezas svina plātnes, kas vietumis raucās seklās krokās, gluži kā kūsājošs piens. Kurkuļiem līdzīgo mākoņu sa­spiestā saule stāvēja kā pamirusi, tā negribēja nogrimt aiz apvāršņa. Pie tā kā melns punkts bija sastindzis ku­ģis, kura lielums un attālums nebija nosakāms.

Cilvēka priekšā līdz pašam zemesragam kā bezgalīgs viļņu klaids gulēja lēzenas kāpas. Iet tikai uz priekšu lai­kam gan bīstami. Viņš neziņā atskatījās. Par laimi, uguns­

dzēsēju torni aizklāja ne visai augsts smilšu paugurs, un pamanīt viņu no turienes nebija iespējams. Piesardzīgi pacēlies pirkstgalos, viņš pa labi smilšu nokalnes ēnā ieraudzīja sašķiebušos, gandrīz līdz pašam jumtam smilšu apraktu būdu, kas bija saskatāma tikai no tās vietas, kur viņš stāvēja. Būdas aizvēja pusē bija dziļa, it kā ar karoti izgrebta ieplaka.

Lieliska paslēptuve… Smiltāja virsma visapkārt līdzena, gluži kā gliemežnīcas iekšpuse, nekādu pazīmju, ka šeit būtu staigājuši cilvēki… Bet ko darīt ar paša at­stātajām pēdām?… Viņš pagājās atpakaļ pa savām pē­dām un, nosoļojis metrus trīsdesmit, redzēja, ka no tām vairs nav ne zīmes… Un jau turpat pie kājām viņa acu priekšā tās plaka un mainīja formu… Savā reizē arī vējš var lieti noderēt.

Viņš jau grasījās apiet būdai apkārt, kad pēkšņi no tās izlīda kaut kas tumšs. Tas bija ruds suns, trekns kā ba­roklis. Nav ko baidīties. Prom no šejienes! Bet suns ar acīm iedzēlās cilvēkā un ir nedomāja doties projām. Viena auss tam bija saplosīta, pārlieku mazās ačeles blenza nikni. Suns viņu apostīja. Vai tikai netaisās riet? … Pa­mēģini tik!… Vīrietis iebāza roku kabatā un sažņaudza grieznes… Ja vērs rīkli vaļā, iztaisīšu caurumu paurī ar šo krāmu. Suns joprojām nikni skatījās, neizdodams ne skaņas. Varbūt tas ir meža suns? Spalva savēlusies, no­karājas lēkšķēm… Laikam tam kāda slimība, viss purns vienās krevelēs… Stāsta, ka suns, kurš nerej, ir bīs­tams… velns parāvis! Vajadzēja paķert līdzi kaut ko ēdamu … Jā, ēdamu, ak tu, aizmirsu paņemt ciānkāliju … Nu, nekas, viņš to tik labi noslēpis, ka sieviete diez vai atradīs… Vīrietis klusu iesvilpās un pastiepa roku, cenz­damies suni pielabināt… Par atbildi tas atšiepa plānās lūpas un atieza dzeltenos, ar smiltīm aplipušos ilkņus… Kur nu, vai gan viņš tādam sunim vajadzīgs… Pretīgais āmrija! … Derētu gāzt ar kaut ko, lai uz vietas atstiepj kājas.

Pēkšņi suns pagriezās, nodūra galvu un, it kā nekas nebūtu noticis, slinki aizrikšoja projām. Laikam nobijies no viņa draudošā izskata. Ja viņš piespiedis bēgt meža suni, tad garā vēl stiprs. Viņš nošļūca ieplakā un palika guļam uz nogāzes. Vējš viņu te neaizsniedza, un varbūt tādēļ ap sirdi kļuva vieglāk. Grīļodamies suns nozuda aiz

vējā plandošā smilšu auta. Ja jau šajā graustā iemitinājies meža suns, tas nozīmē, ka ļaudis te tuvumā ne soli ne­sper … Un, kamēr suns nebūs par viņu paziņojis arteļa valdei, viņš var justies drošībā. Cik jauki pat tas, ka viņš pludo sviedros. Kāds klusums!… It kā viņš būtu nogul­dīts trauka dibenā un virsū uzliets želatīns… Viņam ro­kās ir bumba ar pulksteņa mehānismu, sprādziena laiks nav zināms, bet tas neuztrauc vairāk par modinātāja tikšķiem… Ja viņa vietā tagad būtu «Mebiusa lente», tas acumirklī izanalizētu apstākļus un teiktu:

«Tu, mans draugs, esi spilgts tāda cilvēka piemērs, kuram tīk līdzekļus pārvērst mērķī.»