SIEVIETE SMILTĪS

Par laimi, šajā vietā, jādomā, straujās temperatūras maiņas dēļ zemi kādu pusstundu vai pat veselu stundu pirms saules lēkta pārklāj viegla migla. Tas ir tādēļ, ka kramskābe, ko satur smiltis, ātri izdala dienā uzņemto siltumu. Ja raugās no torņa, visa šī vieta attiecībā pret to atrodas gaismas atstarošanas leņķī, un pat vismazākā migla novērotājam šķiet kā biezs, balts auts, kuram cauri nevar nekā saskatīt. Drošs paliek drošs, vīrietis vēl lieku reizi vakar vakarā par to pārliecinājās. Tās kraujas pa­kājē, kas atrodas jūras pusē, viņš labu laiku vicināja dvieli it kā signalizēdams, bet, kā jau bija domājis, uz to netika reaģēts.

Savu plānu īstenot vīrietis nolēma ceturtajā dienā pēc tā iecerēšanas: viņš izraudzījās sestdienas vakaru, kad ved ūdeni, lai būtu ar ko nomazgāties. Viņš nolēma nakti pirms bēgšanas izlikties, ka ir saaukstējies, un labi izgu­lēties. Slimnieku viņš tēloja tik cītīgi, ka viņu piespieda pat ieņemt aspirīnu. Tabletes, kas izskatījās, it kā ilgi būtu mētājušās kādā sīkumtirgotavas kaktā, bija pavisam zaudējušas krāsu. Viņš ieņēma divas tabletes, uzdzēra virsū ūdeni, un rezultāts neizpalika. Kamēr vien sieviete pēc darba nebija ienākusi istabā, viņš nedzirdēja ne ska­ņas — tikai vienu reizi, it kā vilka augšā grozus ar smiltīm.

Sievietei pēc ilga pārtraukuma bija atkal vajadzējis strādāt vienai, un viņa aiz noguruma krita vai no kājām. Kamēr viņa steidza gatavot jau tā vēlās brokastis, viņš laiski melsa dažādus niekus — sacīja, piemēram, ka de­rētu salabot mazgājamo ierīci, kura jau sen kopš caura. Sieviete nejāva vaļu dusmām, baidīdamās kaitēt viņa ve­selībai un laikam domādama, ka vīrieša egoisms liecina par to, ka viņš jau laidis šeit saknes. Pēc darba katram gribas nomazgāties. It īpaši kairina smiltis, kas pielipu­šas miegā sasvīdušai miēsai… Bet tieši šodien atvedīs ūdeni, turklāt sievietei sagādā baudu viņa mazgāšana, tā­dēļ šodien viņa, jādomā, būs piekāpīga.

Kamēr sieviete viņu mazgāja, vīrieti sagrāba iekāre, un viņš norāva viņai kimono. Viņš gribēja savukārt no­mazgāt sievieti. Viņa vai pamira samulsumā un gaidās. Tad protestējoši pacēla roku, taču nebija skaidrs, kam tad galu galā viņa pretojas. Vīrietis steigšus uzgāza viņai kausu karsta ūdens un tāpat bez mazgājamā vīkšķa ar saziepētām rokām sāka berzēt viņas augumu. Rokas slī­dēja no kakla uz zodu, pa pleciem, un viena bija piezagu­sies pie krūtīm. Sieviete iekliedzās un piekļāvās viņam. Viņa gaidīja. Taču vīrietis vilcinājās. Viņa rokas aizvien vēl klīda pa sievietes augumu.

Sievietes uzbudinājums beidzot pielipa arī viņam. Un pēkšņi viņu sagrāba neizprotamas skumjas. Sieviete sta­rot staroja, it kā viņai iekšā spīguļotu jāņtārpiņi. Nodot viņu tagad — būtu tas pats, kas uz nāvi notiesātajam ļaut bēgt un tad ielaist lodi mugurā. Vīrietis kā apmāts metās viņai virsū, vēl vairāk uzkurinādams no jauna pamodušos iekāri. Bet jebkurai kaislei ir robeža.' Sieviete, kas tik ļoti bija iztvīkusi pēc glāstiem, uz brīdi izbijās no satracinātā partnera, un vīrieti pārņēma prostrācija, it kā viņš jau būtu apmierinājis iekāri. Tad atkal sāka sevi iekvēlināt, satraukdams iztēli ar dažādām riskantām situācijām, skūpstīdams viņas krūtis, plosīdams augumu, kas no ziepju, sviedru un smilšu sajaukuma šķita pārklāts ar ma­šīneļļā iemaisītām dzelzs skaidām. Viņš varēja tā ņem­ties vēl pāris stundu. Bet sieviete aiz sāpēm sāka pat zo­bus griezt un nometās tupus. Viņš klupa tai virsū… Vienā mirklī viss bija galā. Viņš aplaistīja sievieti ar ūdeni, lai noskalotu ziepes, bet tad ar varu piespieda iz­dzert degvīnu, kurā bija izšķīdinātas trīs tabletes aspi­rīna. Tagad līdz pat saules rietam, bet, ja viņam uzsmai­dīs laime, pat līdz smilšu pārnēsātāju ierašanās brīdim, kad tie sievieti uzmodinās ar saviem kliedzieniem, viņa gulēs kā nosista.

Sieviete miegā šņāca, it kā nāsīs būtu papīra aiz-1 bāžņi… Dziļi elpoja. Vīrietis viegli pieskārās viņas pē­dai, bet sieviete pat nepakustējās… Tukša tūbiņa, no ku­ras izspiests viss jutīgums. Viņš sakārtoja dvieli, kas se­dza sievietes seju, un pārvilka viņai pār ceļiem kimono, kas bija sagriezies kā virve un uzrāvies augšup. Par laimi, viņam jāveic pēdējie sagatavošanās darbi un nav laika nodoties sentimentalitātei. Kad viņš beidza burties ap ve­cajām grieznēm, īstais brīdis bija klāt. Pēdējo reizi atska­tījies uz sievieti, viņš, kā jau bija gaidījis, juta sažņau­dzamies sirdi.

Pa bedres sienām, kāda metra platumā no augšas, plūda blāva gaisma. Pēc viņa aprēķiniem varēja būt pus­septiņi vai bez divdesmit minūtēm septiņi. īstais laiks. Viņš spēcīgi savēzēja atpakaļ rokas, izlocīja kaklu, līdz ar to iztaisnodams notirpušo muguru.