SIEVIETE SMILTĪS

Tajā mirklī, kad vīrietis satvēra lāpstu, viņa pagurušie kauli kļuva it kā īsāki, gluži kā laba statīva kājas. Droši vien tāpēc, ka pagājušajā naktī viņš nebija ne acu aiz­vēris. Lai kādi ir apstākļi, vispirms jāvienojas ar sievieti par darba minimālo apjomu. Bet viņam grūti runāt. Var­būt tādēļ, ka sarunai ar veco bija izšķiedis tik daudz spēka, balss saites šķita satrūkušas gabalos kā satrūsējusi dzija. Gluži kā tāds automāts, viņš nostājās blakus sievietei un sāka cilāt lāpstu.

Viņi raka kā sasieti — vienā solī virzīdamies uz priekšu starp nogruvušajiem smilšu blāķiem un māju. Mājas dēļu sienas bija izčākstējušas kā pajēls rīsu plā­cenis, tur tikai sēnēm augt. Beidzot viņi bija savākuši smiltis kaudzē. Tad sāka tās bērt kannās un stiept tur, kur smiltis bija jau noraktas. Aiznesuši visas kannas, raka tālāk.

Trulas, gandrīz neapzinātas kustības. Mute pilna pu­tainām siekalām, kuru garša atgādina jēlu olbaltumu •.. Siekalas tek pa zodu un pil uz krūtīm, bet viņš nepievērsa tam uzmanību.

—   "Saņemiet te ar kreiso roku, re, tā, mazliet ze­māk … — sieviete klusu ierunājās. — Tad lāpsta nebūs tā jāvicina, labā roka darbosies kā svira,' tā jūs tik ļoti nenogursiet.

Ieķērcās vārna. Dzeltenā gaisma pēkšņi pārvērtās zilā. It kā tuvplānā uzņemtās sāpes izkliedējās apkārtējā ainavā. Gar piekrasti zemu aizlidoja četras vārnas. Pavizēja to tumšzaļie spārni, un vīrietis nez kādēļ atcerējās ciānkāliju burkās. Jā, kamēr nav aizmirsies, kukaiņi jāpārliek citā burkā un jāietin polietilēnā. Citādi karstumā sabirzīs, ka nebūs ko redzēt.

—   Sai dienai, kā liekas, būs gana.

To teikusi, sieviete pacēla acis uz kraujas kranti. Viņas seja bija pavisam sažuvusi, un, lai gan to klāja smilšu kārta, vīrietis saprata, ka tajā nav ne lāsītes asins. Te pēkšņi viss satumsa, it kā pārklājās ar rūsu. Ar taustes palīdzību cauri aptumšotās apziņas tunelim viņš beidzot nokļuva savā piesviedrētajā gultā. Kad atgriezās sieviete, viņš vairs neko nedzirdēja.

Ja starp muskujiem salietu ģipsi, tad sajūta laikam būtu tāda pati. Acis ir it kā vaļā, bet kāpēc tāda tumsa? Netālu skrabinās pele, tā kaut ko velk uz savu alu… Kaklā dedzina, it kā tas būtu izbrucināts ar rašvīli… No mutes nāk smaka kā no mēslu izgāztuves… Kārojas uzsmēķēt… Nē, vispirms nodzeršos … Ūdens! Un tūlīt viņš atgriezās īstenībā … Tad redz, kā! Tā nav nekāda pele — sieviete sākusi strādāt!… Cik ilgu laiku viņš no­gulējis?… Gribēja piecelties, bet kaut kāds briesmīgs spēks nometa viņu atpakaļ uz matrača … Beidzot viņš aptvēra, kas par vainu, un norāva no sejas dvieli. Pa plaši atvērtajām durvīm plūda dzidra, kā caur želatīnu izlaista mēness gaisma. Nemanot atkal bija iestājusies nakts.

Pie gultas stāvēja katliņš, lampa un pudele ar deg­vīnu. Viņš žigli paslējās uz elkoņiem un izskaloja muti. Ūdeni spļāva pēc iespējas tālāk prom, pie pavarda. Lēnām, ar baudu norija dažus malkus. Pataustījies visapkārt lam­pai, sagrābstīja mīkstu sainīti — sērkociņi un cigaretes. Aizdedza lampu, pielika uguni pie cigaretes. Nodzēra pā­ris malku no pudeles. No apziņas drumslām maz pamazām dzima kaut kas' vesels.

Sainītī bija arī ēdiens. Trīs vēl silti no miltiem un rīsiem cepti rauši, divas žāvētas siļķes, apkaltuši, savītuši marinēti rutki — un skripata vārītu dārzeņu, kas atsita mutē rūgtumu, liekas, sažāvētas to pašu rutku lapas. Viņš remdināja izsalkumu ar siļķi un rausi. Kuņģis bija sa- šļāpis kā gumijas cimds. v

Vīrietim pieceļoties, locītavas noknakšķēja kā skārda jumts vēja brāzmā. Viņš bažīgi ielūkojās tvertnē. Tā atkal bija pilna līdz malām. Vīrietis samērcēja, dvieli un pielika sev pie sejas. Cauri visam ķermenim izskrēja drebuļi, glužr kā elektrības dzirksts, iededzot dienas gaismas spuldzi. Viņš noberzēja kaklu, sānus, izslaucīja smiltis no pirkstu starpām. Varbūt tieši šādos mirkļos vaj spriest par dzīves jēgu.

—   Vai teju negribat? — Durvīs stavēja sieviete.

—   Nav vērts… Vēders kā bungas — pilns ar ūdeni.

—  Vai gulējāt labi?

—   Kad cēlies, vajadzēja arī mani modināt…

no;

Nodūrusi galvu, brīdi pa brīdim ieķiķinādamās, it kā viņu kāds kutinātu, sieviete sacīja:

—  Es naktī trīs reizes cēlos augšā, sakārtoju jums dvieli uz sejas.

Tā koķetēt varētu trīs gadus vecs bērns, kurš ar pūlēm sāk atdarināt pieaugušo smieklus. Sievietes apjukums skaidri liecināja, ka viņa gluži vienkārši nezina, kā labāk parādīt savu lielo prieku. Vīrietis drūmi novērsa skatienu.

—   Palīdzēt rakt? … Vai arī nest kannas?

—  Jā, bet… jau laiks… Kuru katru mirkli nolaidīs grozus…

Sākdams darbu, viņš brīnījās, ka nejūt sevī to pretes­tību, ko bija gaidījis. Kāds iemesls šādai pārmaiņai? Var­būt bailes palikt bez ūdens vai pienākuma sajūta pret sie­vieti, bet nav izslēgts, ka izskaidrojums meklējams pašā darba būtībā. Patiesi, darbs palīdz samierināties ar to, ka laiks trauc vēja spārniem, samierināties pat tad, ja tas aizskrien bezmērķīgi.