SIEVIETE SMILTĪS

Vecais ar tādu izskatu, ka nevarēja tikt gudrs, klausās viņš vai ne, pagrieza galvu un atmeta ar roku, it kā at­gaiņādamies no delvera kaķēna. Bet varbūt viņu satrauc novērotājs tornī? Varbūt baidās tā acu priekšā tik ilgi sarunāties?

—   Jums būs man jāpiekrīt… Patiesi, smilšu rakšana ir svarīgs darbs … Bet tas ir līdzeklis, nevis mērķis … Mērķis — kaut kā atvairīt šīs baismās dzīvības bries­mas … Nu ir taču tā? Par laimi, es pietiekami daudz esmu pētījis smiltis. Esmu dziļi interesējies par šo jautājumu. Tāpēc jau es atbraucu uz tādu te vietu. Ko nu tur, bet smiltis mūsdienās pievelk cilvēku… Un šo izdevību ne­vajag palaist garām… Šo apvidu var pārvērst jaunā tūristu rajonā … Izsist labumu no smiltīm, tām pakļaujo­ties, nevis izrādot pretestību… Tā sakot, sāciet domāt citā virzienā!

Vecais pacēla acis un ar vienaldzīgu seju teica:

—   Kāds tad te nu tūristu rajons, ja nav karsto avotu… Turklāt visiem skaidrs, ka no tūrisma iedzīvojas tikai tirgotāji un atbraucēji.

Vīrietis saklausīja viņa vārdos izsmieklu un tūdaļ pat atcerējās sievietes stāstu par atklātņu pārdevēju, kuru bija piemeklējis tāds pats liktenis kā viņu un kurš bija sasli­mis un nomiris.

—   Jā … Zināms tas, ko es teicu, — tas tikai piemēr ram… Vai jūs neesat padomājuši par speciālām lauk­saimniecības kultūrām, kas augtu smiltīs? … Vispār nav nekādas vajadzības par katru cenu turēties pie vecās dzī­ves …

—  Mēs te dažādi punktierējam. Mēģinām stādīt zemes­riekstus un sīpolaugus… Ja jūs tik redzētu, kā te aug tulpes…

—   Bet kādi darbi tiek veikti, lai pasargātos no smil­tīm? … īsti darbi šai jomā … Kāds mans biedrs strādā par korespondentu … Ar avīzes palīdzību izdosies mobi­lizēt sabiedrības domu. Tur nav nekā neiespējama.

—   Lai kā šī jūsu sabiedrības doma mūs žēlotu, tā ir tukša būšana, ja mēs nesaņemam palīdzību naudā.

—   Es jau tieši arī iesaku uzsākt kampaņu, lai saņemtu tādas te subsīdijas.

—   Varas iestādes nolēmušas, ka smiltis, ko nes vējš, nav uzskatāmas par stihisku nelaimi, un zaudējumus ne­sedz.

—   Vajag piespiest.

—   Ej vien ko panāc mūsu prefektūrā!… Mēs jau esam zaudējuši ticību … Tā, kā darām pašlaik, iznāk vislē­tāk… Bet, ja gaidīs uz varas iestādēm, tad, kamēr šie rakstīs un rēķinās, smiltis jau būs mūs aprakušas.

—   Bet es taču, es taču esmu cilvēks ar stāvokli! — vīrietis iekliedzās ar pilnu krūti. — Re, jūs, vai gan jūs neesat savu bērnu vecāki? Jums jāizprot, kāds ir skolo­tāja pienākums!

Sajā mirklī vecais pavilka virvi. Negaidīti pārsteigts, vīrietis izlaida to no rokām. Kas tad tas? … Vai patiesi vecis tikai izlicies, ka uzklausa viņu, bet pats tvēris mirkli, lai izrautu viņam virvi?… Apjukumā viņš tvarstīja ar rokām gaisu.

—   Jūs esat traki… Jūs esat nenormāli… Pat pērtiķis,

ja to iedīdīs, raks smiltis… Es spēju kaut ko vai­rāk… Cilvēkam jāliek lietā visas savas spējas.

—   Edz, ko… — vecais nevērīgi izmeta, un viss viņa izskats liecināja, ka šī pļāpāšana viņam līdz kaklam. — Nu labi, neņemiet nu ļaunā, ja kaut kas nav īsti pa prā­tam. Ko varēsim, to darīsim jūsu labā.

—   Pagaidiet! Jokus pie malas! Ei, pagaidiet, lūdzu!… Jūs to nožēlosiet! Jūs taču vēl neko neesat sapratuši!… Es jūs lūdzu!… Nu pagaidiet!

Bet vecais ne reizi pat neatskatījās. Uzkumpis, it kā nestu uz muguras smagu nastu, viņš piecēlās un gāja. Pēc trim soļiem skatienam nozuda viņa pleci, bet pēc ceturtā viņš pavisam pagaisa no redzes loka.

Vīrietis gurdi atslējās pret sienu. Rokas un galvu viņš iegremdēja smiltīs, un smiltis tecēja aiz apkakles; tajā vietā, kur bikšu siksna saturēja kreklu, uzpūtās tāds kā spilvens. Pēkšņi kakls, seja, kājstarpe pārplūda sviedriem. Bija izdalījies viss nule izdzertais šķidrums. Sviedri, sa­jaukušies ar smiltīm, šķita kā sinepju plāksteris, kas cieši pielipis pie ādas. Āda pietūka un kļuva gludena kā gumi­jas lietus mētelis.

Sieviete jau bija ķērusies pie darba. Vīrietim pēkšņi modās aizdomas, ka viņa izdzērusi atlikušo ūdeni. Pani­kas pārņemts, viņš metās mājā.

Ūdens stāvēja neskarts. Vienā paņēmienā viņš nodzēra trīs vai četrus malkus un atkal nevarēja vien nobrīnīties par šī caurspīdīgā minerāla garšu. Viņš nespēja slēpt sa­traukumu. Līdz vakaram viņam ar šo ūdeni nekādi neiz­tikt. Bet par ēdiena pagatavošanu ar tādu lāsi nav pat ko domāt. Siem tipiem viss smalki aprēķināts. Bailes no slā­pēm ir groži, ar kuriem viņi taisās mani vadīt, kā vien labpatiks.

Pārvilcis pār acīm lielu salmu cepuri, viņš kā plēsts izdrāzās ārā. Bailes no slāpēm viņa domas un spriedumus pārvērta nožēlojamās sniegpārsliņās, kas krīt uz karstas pieres. Ja desmit glāzes ir debesu dzira, tad viena glāze — jau drīzāk pātaga.

—   Nu kur tad ir tā lāpsta?… — Sieviete norādīja uz nojumi un, gurdi pasmaidījusi, piedurknē noslaucīja svied­raino pieri. Kaut gan viņa jutās kā salauzta, taču ne uz mirkli neizlaida no prāta, kur stāv darba rīki. Šis ieras­tais domāšanas veids ir raksturīgs cilvēkam, kas savu mūžu pavada smiltīs.