SIEVIETE SMILTĪS

—   Kāpēc gan ne, bija kāds jauns puisis, kuru drau­ģeļi noveda no ceļa, un viņš aizmuka uz pilsētu… Tur viņš kādam ielaidis dunci ribās, pat avīzē par to bija rak­stīts … Piešķīra viņam par to gadiņus, bet pēc tam at­veda atpakaļ, tagad, kazi, dzīvo rāms vecāku pajumtē…

—   Ne jau tas mani interesēl Es jautāju par tādiem, kuri aizbēguši no šejienes un nav atgriezušies.

—   Tas bija sen … Atceros, vesela ģimene veikli aiz­manījās kādu nakti. Māja ilgi stāvēja tukša, un tas bija ļoti bīstami, bet ko tu padarīsi… No visas tiesas, gauži bīstami… Ja kauč viena bedre aizgrūst, tas ir tikpat kā pārrāvums aizsprostā.

—   Un pēc tam, jūs sakāt, vairāk neviens?

— Domāju, ka ņe …

—   Kāds absurds! — Viņam uz kakla pietūka vēnas, trūka elpas.

Piepeši sieviete saguma, it kā pārlūza vidū pušu, gluži kā lapsene, kas dēj.

—   Kas ir? … Vai sāp?

—   Jā, sāp …

Viņš pieskārās tās bālajai rokai. Tad izbāza pirkstu cauri mezglam un pataustīja pulsu.

—   Vai jūtat? Pulss pavisam labs… Manuprāt, nav nekas nopietns. Es saprotu, ka rīkojos slikti, bet es gribu, lai jūs sūdzētos tiem tipiem no ciema, kas pie visa vai­nīgi.

—   Piedodiet, vai jūs nepakasītu man kaklu tur pie auss?

Piepeši pārsteigts, viņš nevarēja atteikt. Starp ādu un smilšu garozu bija biezu sviedru kārta, kas likās ķā izku­sis sviests. Bija tāda sajūta, ka viņš ar nagiem iegrābis firziķa mīkstumā.

—   Piedodiet… Vai patiešām neviens pats nav izkļu­vis ārā no šejienes? …

Te pēkšņi durvju aprises izplūda bezkrāsainās, ne­skaidrās līnijās un izgaisa. Tas bija mēness. Bālas gais­mas drumslas, gluži kā skudru spārniņi. Un, acīm cik ne­cik aprodot, viss smilšu biķera dibens pielija ar valgu spozmi, kādā vizuļo jaunas, sulīgas lapas…

Nu ko, tādā gadījumā es būšu pirmais.

18

Gaidīt bija smagi. Laiks, gluži kā saritinājusies čūska, meta cilpu cilpas. Uz priekšu varēja tikt, vienīgi izlodā­jot visus gredzenus. Un katrā no tiem savas šaubas, un katrām šaubām savs ierocis. Un ļoti grūti bija tikt uz priekšu, strīdoties ar šīm šaubām, tās ignorējot vai arī atmetot.

Mokošās gaidās pagāja nakts. Uzausa gaisma. Logā par viņu ņirgājās rīts, līzdams kā gliemezis pa viņa pieri un degunu.

—   Piedodiet, vai nevarētu ūdeni…

Kas tad tas? Laikam viņš bijis iesnaudies. Krekls un bikses ceļgalos kļuvušas mitras. Smiltis, kas saķepu- šas uz sviedrainās miesas, gan pēc krāsas, gan blīvuma atgādina pusjēlu kviešu rausi. Viņš piemirsis aizklāt seju, tāpēc deguns un mute izkaltusi kā rīsa lauks ziemā.

—   Piedodiet, es ļoti lūdzu … (

Sieviete, no galvas līdz kājām smilšu apbērta, drebēja kā drudzī. Viņas mokas kā pa vadiem pārstrāvoja arī uz vīrieti. Viņš norāva no katliņa polietilēnu un vispirms pats pieplaka klāt. Ieņēma malku ūdens, lai izskalotu muti, bet vienas, pat divu reižu bija par maz. Viņš spļāva un spļāva smilšu pinkuļus. Tad atmeta ar roku un norija līdz ar ūdeni-arī smiltis. Tas bija gluži tas pats, kas rīt akmeņus.

Izdzertais ūdens tūlīt pārvērtās sviedros. Iekaisusī āda, kas klaja muguru, krūtis, vēderu un sānus līdz pat krus­tiem, sāpēja tā, it kā to sloksnēm plēstu nost.

Beidzot viņš bija padzēries un ar vainīgu seju pielika katliņu pie lūpām sievietei. Viņa sakampa to ar zobiem un, neizskalojusi muti, dūdodama kā balodis, aizgūtnēm dzēra. Trijos malkos katliņš bija tukšs. Acīs, kas no pie- tūkušo plakstiņu apakšas noraudzījās vīrietī, pirmoreiz iedegās nesaudzīgs nosodījums. Tukšais katliņš bija kļu­vis viegls, it kā tas būtu taisīts no papīra.

Lai paglābtos no urdošās vainas apziņas, vīrietis no­kāpa lejā uz klona, nopurināja sev smiltis. Varbūt nober­zēt viņai vismaz seju ar mitru dvieli? Jā, tā būs krietni vien gudrāk nekā ļaut viņai nosmakt sviedros. Pastāv uz­skats, ka civilizācijas līmenis proporcionāls ādas tīrībai. Ja cilvēkam ir dvēsele, tā, bez šaubām, mājo ādā. Tiklīdz prātā ienāk ūdens, netīrā āda tūdaļ pārklājas ar desmi­tiem tūkstošu sūknīšu, kas gatavi ūdeni uzsūkt. Auksta un caurspīdīga kā ledus, mīksta kā dūna — lielisks pa­tvērums dvēselei… Vēl mirklis — un āda, kas klāj viņa miesu, sapūs un nokritīs nost.

Viņš ielūkojās tvertnē un izmisis-iekliedzās:

—   Tukša!… Pavisam tukša!

Viņš iebāza tvertnē roku. Melnās smiltis, kas bija no­sēdušās dibenā, nosmērēja pirkstu galus. Zem ādas, kas slāpa ūdens, sāka ņudzēt ievainotu tūkstoškāju miriādes.

—   Nelieši, aizmirsuši ūdeni!… Varbūt viņi taisās to atvest vēlāk?

Vīrietis labi saprata, ka tikai mierina sevi. Pikaps aiz­vien beidz darbu un aizbrauc atpakaļ uz ciemu, līdzko uzaust gaisma. So neģēļu nolūks skaidrs. Tie, acīm re­dzot, nolēmuši pārtraukt ūdens piegādi un novest viņu līdz trakumam. Un viņš atcerējās, ka šie tipi, ļoti labi zi­nādami, cik bīstami smilšu krauju rakt no apakšas, netu­rēja par vajadzīgu pat brīdināt viņu. Tiem pat prātā ne­nāk gādāt, lai ar viņu nenotiktu kas ļauns. Tie ir netaisās izlaist dzīvu no šejienes cilvēku, kurš tik dziļi iepazinis viņu noslēpumus, un, ja jau nostājušies uz šī ceļa, tad ies pa to līdz galam.