SIEVIETE SMILTĪS

«Uzņēmumi cits pēc cita pārtrauc darbu. Tuvojas arod­biedrību ģenerālās padomes sēde; tās viedoklis būs pub­licēts …», «Māte nogalinājusi divus bērnus un noindēju- sies pati…», «Biežās automobiļu nolaupīšanas — jauns dzīves stils vai arī jauns noziegumu veids? …», «Nezi­nāma meitene jau trīs gadus nes ziedus uz policistu sarg- mājiņu …», «Olimpiskā budžeta grūtības Tokijā …», «Šodien spoks atkal nogalinājis divas meitenes…», «Stu­denti bendē savu veselību ar narkotiskām vielām …», «Ru­dens vējš skāris akciju kursu …», «Slavenais tenors Bli Džeksons ierodas Japānā …», «Dienvidāfrikas Savienībā atkal satraukums; 280 nogalināto un ievainoto…», «Blēžu skola bez mācību maksas; iejauktas sievietes; ates­tātus saņem pēc sekmīgi nokārtotiem eksāmeniem».

Neviena raksta, ko būtu žēl palaist garām. No iluzo- riskiem ķieģeļiem celts iluzors tornis ar dažām gaismas ailēm. Starp citu, ja pasaulē eksistētu tikai tas, ko žēl palaist garām, īstenība pārvērstos vārā stikla nieciņā, kam bail pieskarties. Bet dzīve ir tie paši avīžu raksti. Tā­dēļ ikviens, izprazdams tās bezjēdzīgumu, kompasa centru liek savā mājā.

Un pēkšņi viņš ieraudzīja pārsteidzošu rakstu.

«Četrpadsmitajā ap pulksten astoņiem no rīta dzīvoja­mās mājas būvlaukumā Jokokava ielā trīsdesmit ekskava­tora vadītāju Tosiro Cutomu (divdesmit astoņi gadi), kas strādāja Hinohara kompānijā, saspieda nogruvušas smil­tis, un viņš tika smagi sakropļots. Viņu nogādāja tuvējā slimnīcā, bet cietušais drīz nomira. Kā liecina izmeklē­

šana, ko izdarīja Jokokavas policijas iecirknis, nelaimes gadījuma iemesls, acīm redzot, bijis tas, ka cietušais, no­līdzinādams desmit metrus augsto kalnu, bija izgrābis apakšā pārāk daudz smilšu.»

Skaidrs… Viņi man tīšām pabāzuši šo rakstu. Velti jau nu viņi neietu izpildīt manu lūgumu. Labi vēl, ka rak­stu nav apvilkuši ar sarkanu. Tipiem, kam tik ļoti patīk skandāli, var pagādāt arī, tā teikt, Melno Džeku … Adas maisu piebērs ar smiltīm un ar tādu daiktiņu iezvels ne sliktāk kā ar tērauda vai svina nūju … Lai runā cik ru­nādami, ka smiltis plūst, no ūdens tās tomēr atšķiras… Pa ūdeni var peldēt, bet smiltis ar savu smagumu cilvēku nogremdē.

Pārāk gaišās krāsās esmu iztēlojies savu stāvokli.

14

Taktikas maiņa bija saistīta ar nopietnām pārdomām un prasīja ne mazumu laika. Bija pagājušas jau kādas četras stundas, kopš sieviete raka smiltis. Tātad grozi ar smiltīm uzvilkti augšā jau otro reizi, to pārnēsātāji pabei­guši darbu un aizgājuši pie pikapa. Ieklausījies un pārlie­cinājies, ka tie neatgriezīsies, vīrietis klusām piecēlās un apģērbās. Sieviete bija paņēmusi sev līdzi lampu, tāpēc viņam nācās paļauties uz tausti. Zābaki bija smilšu pilni. Viņš sabāza bikšu galus zeķēs, sameklēja getras un iegrūda tās kabatā. Kukaiņu ķeramos piederumus un citas savas mantas nolēma salikt pie durvīm, lai vēlāk varētu viegli atrast. Zemi, uz kuras viņš spēra kāju, sedza smilšu pārklājs, un tādēļ nevajadzēja lavīties, soļus tik un tā ne­dzirdēja.

Sieviete nogrimusi darbā. Naski cilā lāpstu. Elpo vien­mērīgi, dziļi. Gaismas aplī, kas no lampas krīt viņai pie kājām, dejo gara ēna… Vīrietis paslēpās aiz mājas stūra, aizturēja elpu. Satvēris rokās dvieļa galus, viņš dvieli ar spēcīgu rāvienu izstiepa uz abām pusēm… Izskaitīšu līdz desmit un lēkšu ārā no aizsega … Jāuzbrūk tieši tai mir­klī, kad viņa pieliekusies ceļ lāpstu ar smiltīm.

Nevar, zināms, apgalvot, ka nedraud nekādas bries­mas. Un jāteic, viņu attieksme pēc kādas pusstundas var krasi mainīties. Pasaulē taču ir tas ierēdnis no prefektūras.

Ne jau velti večuks sākumā noturēja viņu par šo ierēdni un kļuva piesardzīgs. Viņi, acīm redzot, gaida kādu, kas jebkuru mirkli var ierasties viņus inspicēt. Bet, ja tā, tad nav izslēgts, ka pārbaudes laikā domas ciemā dalās, noslēpt viņu nebūs iespējams, un viņi beigu beigās atteiksies no sava plāna — turēt viņu gūstā. Tiesa, nav nekādas garantijas, ka šī pusstunda nevelkas pusgadu, gadu vai pat vairāk. Pusstunda vai gads — vienādas iz­redzes. Viņš neslēgtu derības.