SIEVIETE SMILTĪS

Ko blenz kā aita! Vīrieti sagrāba dusmas. Saliekšu raga, bet piespiedīšu atzīties, ka pie visa vainīga esi tu! No šīs domas vien pa augumu sāka tekalēt skudriņas, un viņš jau iztēlē dzirdēja sprakšķus, it kā plēstu nost ādai piekaltušu līmi. Šī sajūta it kā asociējās ar vārdiem «sa­liekšu ragā». Pēkšņi sieviete pārvērtās siluetā, it kā pa­gaisa. Kad vīrietim divdesmit gadu, viņu satrauc domas. Kad četrdesmit gadu — āda. Bet trīsdesmit gadu vecumā visbīstamākais ir brīdis, kad sieviete pārvēršas siluetā… Viņš to var apskaut tikpat viegli kā pats sevi… Bet sie­vietei aiz muguras neskaitāmas acis… Un viņa ir tikai lelle, kuru vada šo skatienu pavedieni… Vajag tikai ap­skaut viņu, un arī tevi raustīs diedziņā. Tad arī šie meli par savainoto mugurkaulu vienā mirklī nāks gaismā. Vai gan viņš drīkst tādā vietā kā šī pārvilkt svītru visai savai agrākajai dzīvei!

Sieviete iesānis pavirzījās tuvāk. Viņas apaļīgie ceļ­gali atdūrās viņa gurnā. Uzvēdīja sastāvējuša, sasmakuša ūdens dvinga, kas plūda no viņas mutes, deguna, ausīm, padusēm, no visa ķermeņa. Kā uguns karstie pirksti kautri, nedroši slīdēja augšup un lejup pa viņa mugur­kaulu. Vīrietis saspringa.

Piepeši pirksti pieskārās sāniem. Vīrietis iekliedzās:

—   Kut!

Sieviete iesmējās. Viņa gan uzsāka flirtu, gan mazliet kautrējās. Tas nāca tik pēkšņi, ka viņš vēl nezināja, kā izturēties. Ko īsti viņa grib? Vai viņa to darījusi ar no­lūku, vai pirksti neviļus paši noslīdējuši?… Nupat vēl viņa bija mirkšķinājusi acis, par varēm cenzdamās aiz­dzīt miegu… Bet pirmajā vakarā tāpat dīvaini smēja, kad, garām ejot, iebuksnīja viņam sānā. Varbūt šīs izdarī­bas slēpj sevī kādu īpašu nozīmi? Var jau būt, ka dvēseles dziļumos sieviete netic viņa slimībai un visu to dara tā­pēc, lai pārliecinātos, vai šaubas vietā… Tas nav iz­slēgts. Jātur acis vaļā. Šī kārdināšana ir visparastākie

slazdi, galu galā tas pats, kas saldais medus aroms, ko ap sevi vēdī augi plēsoņas, kas ķer un ēd kukaiņus. Viņa izprovocēs to uz vardarbību, līdz ar to sacels skandalu, un tad viņš būs rokām kājām saistīts šantāžas upuris.

13

Vīrietis bija caurcaurēm slapjš un kusa kā vasks. No viņa porām plūda sviedri. Pulkstenis bija apstājies, un viņš nezināja, cik īsti tagad varētu būt. Tur augšā, iespē­jams, vēl gaiša diena. Bet divdesmit metru dziļajā bedrē jau krēsloja.

Sieviete vēl gulēja cietā miegā. Kājas un rokas viņai brīdi pa brīdim nervozi noraustījās — viņa sapņoja. Vī­rietis jau gribēja viņu modināt, bet diez vai bija vērts. Viņa jau bija izgulējusies.

Vīrietis piecēlās un ļāva augumu vējam. Miegā grozo­ties, viņam dvielis, acīm redzot, bija noslīdējis no sejas un aiz ausīm, padegunē un lūpu kaktiņos salipis tik daudz smilšu, ka vai ar skrāpi jāskrāpē. Viņš iepilināja zāles acīs un piesedza tās ar dvieļa galu. Tikai atkārtojis to vairākas reizes, varēja beidzot acis tā īsti atvērt. Vēl pāris dienu — un pilieni būs cauri. Jau tādēļ vien gribas, lai ātrāk viss beigtos. Augums tik smags, it kā viņš dzelzs bruņās gu­lētu uz magnēta. Kaut arī līdz pēdējam sasprindzināja re­dzi, taču nespodrajā gaismā, kas spraucās pa durvīm, avīzes hieroglifi šķita kā nosprāgušu mušu sastingušās kājas. Patiesību sakot, vajadzēja vēl dienā palūgt sievieti, lai viņam palasa. Tad viņa tagad būtu miega badā. Ar vienu šāvienu būtu nokniebis divus zaķus. Bet diemžēl viņu pašu miegs pieveica vēl ātrāk. Lai kā centās — ņēma un visu sabojāja.

Un tagad atkal viņu mocīs šis drausmīgais bezmiegs. Viņš mēģināja elpas ritmā skaitīt no simta atpakaļ. Cen­tās iztēlē soli pa solim noiet ierasto ceļu no mājas līdz skolai. Mēģināja zināmā kārtībā nosaukt visus viņam pa­zīstamos kukaiņus, grupējot tos pēc sugām un dzimtām. Taču, pārliecinājies, ka visas pūles veltas, sāka vēl vairāk nervozēt. Vēja dobjā rūkoņa virs bedres. Lāpstas šņirk- stoņa, griežot savilgušās smiltis… Tālas suņu rejas… Tikko sadzirdamas balsis, kas viļņo kā sveces liesma…

Bez rimas birstošas smiltis, kas, gluži kā smirģelis, skrāpē nervu galus… Un tas viss jāpacieš…

Nekas, kaut kā izcietīšu. Bet tajā mirklī, kad spirgti, zili stari pāri malai ieslīdēja bedres dibenā, viss pavērsās otrādi — sākās cīņa ar miegu, kas pārņēma viņu kā ūdens sūkli. Un, ja šis burvju loks netiks salauzts, smilšu grau­diņi, kas zina, apstādinās ne tikai pulksteni, bet arī pašu laiku.

Raksti avīze bija vieni un tie paši. Tur nebija ne mi­ņas no tā, ka ir apritējusi nedēļa. Ja tas ir logs uz ār­pasauli, tad tā rūtis gaužām nespodras.

«Kukuļņemšana sakarā ar nodokļiem pārsviedusies no atsevišķām kompānijām uz pilsētas varas iestādēm…», «Universitātes pilsētas pārvērst par industrijas Meku …».