Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Nu, pirmkārt, kādam ir jāuzņem inspektors. Viņš mani gaida, un viņam jāparāda …

— To var izdarīt arī Bills Mālderis. — Toms sagrāba mēru aiz apkakles un piegrūda viņam nazi pie rīkles. — Man personiski pret jums, protams, nav nekādu pretenziju …

— Pagaidi! — mērs iekliedzās. — Ja tev personiski pret mani nav pretenziju, tas nozīmē, ka nav arī slepkavības motīva!

Toms nolaida nazi, taču joprojām turēja mēru aiz apkakles.

— Motīvu galu galā varētu izdomāt. Es, piemēram, ļoti dusmojos uz jums, kad jūs iecēlāt mani par noziedznieku.

— Bet tas taču bija mērs, kas iecēla tevi, vai ne?

— Nu, protams, kas gan cits …

No tumšās šķērsielaš mērs izvilka Tomu zvaigžņu gaismas pielietā klajumā.

— Skaties!

Toms iepleta muti. Mēram kājās bija garas, rūpīgi izgludinātas bikses ar ideāli taisnu vīli, mugurā — mundieris, kuru rotāja spožas medaļas, uz pleciem — divas zvaigžņu rindas ar desmit zvaigznēm katrā, un galvā — ar zelta tresi nošūta cepure, kas atgādināja lidojošu komētu.

— Redzi, Tom? Es vairs neesmu mērs. Es tagad esmu ģenerālis!

— Kāda starpība? Ģenerālis un mērs taču ir viena un tā pati persona.

— Tikai ne no formālā viedokļa! Tu diemžēl esi palaidis garām ceremoniju, kas notika šodien pēc pusdienas. Inspektors paziņoja, ka sakarā ar manu oficiālo iecelšanu ģenerāļa pakāpē man tagad jāvalkā ģenerāļa mundieris. Ceremonija norisinājās nepiespiestā un draudzīgā atmosfērā. Mūsu ciemiņi smaidīja un samirkšķinājās …

Toms pavicināja nazi tā, it kā grasītos izķidāt zivi.

— Apsveicu, — viņš ar neviltotu sirsnību teica. — Taču jūs bijāt mērs, kad iecēlāt mani par noziedznieku, tāpēc motīvs paliek spēkā.

— Bet tagad tu nenogalini mēru! Tu nogalini ģenerāli! Un tā vairs nav slepkavība.

— Nav slepkavība? — Toms jautāja. — Kas tad tas ir?

— Redzi, ģenerāļa nogalinašanu parasti kvalificē ka dumpi!

— O! — Toms nolaida nazi, tad palaida vaļā apkakli. — Lūdzu piedošanu!

— Nekas, nekas, viss kārtībā, — sacīja mērs. — Tā ir pilnīgi piedodama kļūda. Jo, redzi, es par to esmu lasījis grāmatās, bet tu neesi. Tev līdz šim nebija vajadzības to darīt. — Viņš dziļi, ar manāmu atvieglojumu, uzelpoja. — Nu gan laikam būs jāiet. Inspektors lūdza sagatavot jauniesaucamo sarakstu.

Toms nokliedza viņam pakaļ:

— Vai jūs esat pārliecināts, ka ir nepieciešams kādu noslepkavot?

— Pilnīgi pārliecināts! — mērs, pielikdams soli, atbildēja. — Tikai, protams, ne mani!

Toms aizbāza nazi aiz jostas.

Tikai ne mani! Kurš gan tā neteiks? Un tomēr viņam kāds jānogalina. Jā, bet kas? Nogalināt pats sevi viņš nevar. Tā būtu pašnāvība, un par slepkavību to, dabiski, neviens neatzītu.

Tomam pār muguru pārskrēja šermuļi. Viņš centās aizmirst, ka uz brīdi bija visai reāli iztēlojies slepkavības ainu. Neko darīt, ar doto uzdevumu viņam jātiek galā!

Ieliņā kļuva dzirdami soļi.

Cilvēks nāca arvien tuvāk. Toms pietupās, sasprindzināja muskuļus un sagatavojās lēcienam.

Parādījās misis Meldere. Viņa atgriezās mājās no tirgus un nesa somu ar dārzeņiem.

Toms sacīja sev, ka nav svarīgi, vai tā ir misis Meldere vai kāds cits. Viņš tomēr nespēja atkratīties no atmiņām par šīs vecās, laipnās sievietes nebeidzamajām sarunām ar viņa nelaiķi māmiņu. Šā vai tā — izrādījās, ka viņam nav ne mazākā iemesla nogalināt misis Melderi.

Vecenīte pagāja garām, pat nepamanījusi Tomu.

Viņš nogaidīja vēl pusstundu. Tumšajā šķērsieliņā atkal parādījās kāds siluets. Toms pazina Maksi Audēju.

Maksis Tomam allaž bija paticis. Protams, tas vēl nenozīmēja, ka nevares atrast motīvu, lai šo cilvēku nogalinātu. Taču, par spīti visām pūlēm, motīvs kā neradās, tā neradās. Toties Toms atcerējās, ka Maksim ir sieva un pieci bērni, kas viņu ļoti mīl un sāpīgi pārdzīvos viņa nāvi. Toms nevēlējās, lai Bills Mālderis viņam pārmestu nemotivētu slepkavību, un tāpēc atkāpās dziļāk ēnā, ļaudams Maksim netraucēti paiet garām. Drīz ieliņā parādījās trīs brāļi Namdari. Šie vīri uzvandīja Toma dvēselē pārāk mokošas atmiņas. Arī

Namdariem viņš ļāva paiet garām. Beidzot šķērsielā iegriezās Rodžers Pārcēlājs.

Tomam nebija iemesla-, nogalināt Rodžeru, kaut arī viņi nekad īpaši nebija draudzējušies. Tiesa, Rodžeram nebija bērnu un par viņa sievu būtu grūti teikt, ka tā pārāk pieķērusies vīram. Varbūt ar šiem faktiem pietiks, lai Bills Mālderis saskatītu tajos slepkavības motīvu?

Toms saprata, ka nepietiks … Un ka ar visiem pārējiem ciema iedzīvotājiem būs tāpat. Viņš taču izaudzis šo cilvēku vidū, allaž dalījies viņu priekos un bēdās — kādi gan te varētu būt slepkavības motīvi?!

Bet nogalināt ir nepieciešams. To prasa viņam izsniegtā pilnvara. Nedrīkst taču pievilt sava ciema iedzīvotāju uzticību! Un tai pašā laikā Toms juta, ka nespēs to izdarīt.

«Pagaidi!» viņš spējā uzbudinājumā nodomāja. «Var noslepkavot inspektoru!»