Читаем Šis tas par velti(Fant stastu krājums) полностью

Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Redziet, — sacīja mērs, — es spriedu tā: ja jau kāds no mums varētu nogalināt, tad vienīgi Toms. Viņš, saprotiet, ir zvejnieks, un zveja, kā zināms, ir diezgan asiņaina nodarbošanās.

— Tātad visi pārējie jūsu ciema iedzīvotāji arī nespēj nogalināt?

— Nevienam no mums nekad nebūtu izdevies, aiziet tik tālu … — mērs skumīgi atzinās.

Inspektors un misters Grents saskatījās, pēc tam palūkojās uz kareivjiem. Viņi godbijīgā izbrīnā raudzījās uz ciema iedzīvotājiem un sāka klusi sačukstēties.

— Mierā! — inspektors ierēcās, tad klusinātā balsī teica Grentarn: — Kamēr nav par vēlu, jālasās prom no šejienes. Vīri, kas neprot nogalināt, mūsu armijas rindās!..

— Kareivju morāle… — misters Grents trīcēdams nomurmināja. — Visbīstamākā infekcija … Viens vienīgs cilvēks, kas nespēj nospiest šautenes gaili, izšķirošā brīdī var izraisīt kuģa un pat veselas eskadras bojāeju … Nē, tā riskēt mēs nedrīkstam!

Viņi pavēlēja apsardzei atgriezties uz kuģa. Kareivji soļoja laiskāk nekā parasti un ik pa brīdim grozīja galvas, lai atskatītos uz ciematu. Viņi joprojām sačukstējās, kaut gan inspektors nemitīgi lamājās un apbēra viņus ar pavēlēm.

Izgrūdis kaucošas liesmu strūklas, kuģītis uzšāvās debesīs. Dažas minūtes vēlāk lielais bāzes kuģis to aprija un tad pazuda arī pats.

Milzīga, nespodri sarkana saule jau bija skārusi apvāršņa malu.

— Vari nākt laukā, Tom! — uzsauca mērs.

Toms izlīda no krūmiem, kur bija slēpies.

— Esmu izgāzies, — viņš žēli sacīja.

— Neskumsti, — Bills Mālderis viņu mierināja. — Šis uzdevums taču bija neizpildāms!

— Liekas, tev taisnība, — sacīja mērs, soļodams uz ciematu. — Es tikai nodomāju: ko var zināt, un ja nu viņam izdodas … Bet tu nebēdā! Neviens no mūsu ļaudīm nebūtu paveicis ne pusi no tā, ko paveici tu.

— Bet ko mēs iesāksim ar šīm celtnēm? — jautāja Bills Mālderis, norādīdams uz cietumu, pastu, baznīcu un mazo, sarkano skolas ēku.

Kādu brīdi mērs sasprindzināti domāja.

— Zinu, — viņš beidzot teica. — Iegūtos būvmateriālus izmantosim, lai ierīkotu bērnu rotaļlaukumu. Šūpoles, slidkalniņu, smilšu kastes un tamlīdzīgas lietiņas.

— Vēl vienu rotaļlaukumu? — Toms jautāja.

— Kāpēc gan ne?

Iebilst te neko nevarēja: tiešām, kāpēc gan ne?

— Tagad šis papīrs man droši vien nebūs vajadzīgs, — Toms sacīja, atdodams mēram pilnvaru.

— Jā, droši vien nebūs, — teica mērs, un visi līdzjūtīgi nolūkojās, kā viņš saplēš pilnvaru sīkās dris- kās. — Nu ko, — mērs piebilda, — mēs darījām, ko varējām. Ja neizdevās, nav mūsu vaina.

— Un man bija tāda izdevība! — Toms mulsi nomurmināja. — Bet es jūs visus iegāzu.

Bills Mālderis draudzīgi uzlika viņam roku uz pleca.

— Tu neesi vainīgs, Tom. Neviens nav vainīgs. Jo, redzi, tā laikam iznāk vienmēr, kad cilvēki divsimt gadus ir atrauti ņo civilizācijas. Apdomājiet, cik daudz laika vajadzēja Zemei, Jai civilizētos. Tūkstošiem gadu! Bet mēs visu gribējām panākt divās nedēļās.

— Neko darīt, acīmredzot mums no jauna vajadzēs atgriezties necivilizētā stāvoklī, — mērs neveikli pamēģināja jokot.

Toms nožāvājās, izstaipījās un devās uz mājām, lai pienācīgi izgulētos un tādējādi atgūtu nokavēto. Pie mājas sliekšņa viņš vēlreiz palūkojās uz debesīm.

Tur blīvējās tumši, smagi mākoņi, un katru mākoni ietvēra tāds kā melnīgsnējs nimbs. Tuvojās rudens lietavas. Drīz varēs atsākt zveju.

Ak, kāpēc viņam neienāca prātā iztēloties inspektoru kā zivi?! Taču viņš juta, ka ir pārāk noguris, lai tagad izspriestu, vai tas būtu pietiekams motīvs slepkavībai. Šā vai tā, tagad bija par vēlu! Zeme ir atteikusies no viņiem, tās pārstāvji aizlidojuši, un uz cik daudziem gadsimtiem civilizācija atvirzījusies no Jaunās Dilave- ras, nevienam nebija zināms.

Tajā naktī Toms ilgi nevarēja aizmigt.