Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Motīvi? Tas būtu vēl briesmīgāks noziegums nekā nosist mēru… Protams, mērs tagad ir arī ģenerālis, bet ģenerāļa nogalināšanu labākajā gadījumā kvalificēs kā dumpi. Un, pat ja mērs joprojām būtu tikai mērs, inspektors ir daudz solīdāks upuris. Toms viņu noslepkavos, lai izceltos, lai izpelnītos nevīstošu slavu! Šī slepkavība pierādīs, cik ļoti uzticīga kolonija ir metropoles tradīcijām. Un visa Zeme tad brīnīsies: «Uz Jaunās Dilaveras noziedzība ieguvusi tik plašu vērienu, ka tur kļuvis bīstami rādīties. Kāds nezināms noziedznieks vienkārši ņēmis un nositis mūsu inspektoru, tiklīdz tas parādījies šai kolonijā! Visā kosmosā diezin vai izdosies atrast otru tik briesmīgu slepkavu!»

Tā neapšaubāmi būs visefektīvākā slepkavība, kādu vien var izdarīt, domāja Toms. Slepkavība, uz kādu spējīgs tikai īsts sava aroda meistars.

Šīs domas spārnots, Toms steigšus devās uz mēra māju. Pa atvērto logu viņš sadzirdēja sarunas fragmentus.

— … ļoti pasīva tautiņa, — sacīja misters Grents.

— Es pat teiktu, bikla.

— Ne sevišķi vērtīga īpašība, — inspektors piezīmēja. — It īpaši karavīriem.

— Ko gan citu jūs gaidījāt no šiem atpalikušajiem zemniekiem? Labi vēl, ka mums izdevies savervēt nedaudz rekrūšu. — Misters Grents skaļi nožāvājās.

— Sardze, mierā! Mēs dodamies atpakaļ uz kuģi…

Sardze! Toms to bija pavisam aizmirsis. Viņš bažīgi

palūkojās uz savu nazi. Ja kāds metīsies virsū inspektoram, sargi neapšaubāmi sagrābs uzbrucēju/ iekams slepkavība būs pastrādāta. Šie vīri laikam ir speciāli apmācīti.

Protams, ja Tomam būtu tādi ieroči kā viņiem..

Mājā atskanēja soļu troksnis. Toms steigšus devās tālāk.

Tirgus tuvumā viņš ieraudzīja pietempušos kareivi, kas sēdēja uz mājas lieveņa un kaut ko klusi dungoja. Pie viņa kājām mētājās divas tukšas pudeles; šautenes siksna bija nevērīgi pārmestā pār plecu. Toms piezagās tuvāk, izvilka rundziņu, savicināja to un,

Viņa ēna acīmredzot bija saistījusi kareivja uzmanību. Kareivis pieliecās, — izvairīdamies no rungas sitiena, un ar šautenes laidi iezvēla Tomam pa ribām. Tad viņš pielika šauteni pie pleca. Toms samiedza acis un izsvieda abas kājas uz priekšu. Spēriens notrieca kareivi zemē, un, iekams viņš paspēja piecelties, Toms gāza viņam ar rungu.

Pataustījis kareivim pulsu (nebija jēgas nogalināt kuru katru) un konstatējis, ka tas ir pilnīgi apmierinošs, Toms paņēma šauteni, izpētīja, kas un kādā virzienā spiežams vai kustināms, un devās meklēt inspektoru.

Viņš to ieraudzīja ceļā uz nolaišanās laukumu. Inspektors kopā ar Grentu gāja pa priekšu, bet sargkareivji steberēja viņiem nopakaļ.

Ātri un klusi lavīdamies caur krūmu biezokni, Toms aizvien vairāk tuvojās procesijai, līdz beidzot panāca Grentu un inspektoru. Tad viņš notēmēja, bet rādītājpirksts nezkādēļ sastinga uz šautenes gaiļa …

Puisim, jādomā, negribējās nogalināt arī Grentu. Bija taču paredzēts noslepkavot tikai vienu cilvēku!

Toms aizskrēja gabaliņu uz priekšu, tad izlēca no krūmiem, aizšķērsodams procesijai ceļu. Šautenes stobru viņš pavērsa tieši pret inspektoru.

— Kas tas tāds? — inspektors jautāja.

— Nekustieties! — Toms pavēlēja. — Visi pārējie no- metiet ieročus un lasieties prom!

Kareivji paklausīja kā mēnessērdzīgi. Viens pēc otra viņi nometa ieročus un atkāpās līdz ceļmalas krūmiem. Grents palika uz vietas.

— Ko tu, puis, esi nodomājis? — viņš jautāja.

— Es esmu pilsētas noziedznieks, — Toms lepni atbildēja, — un tūlīt nogalināšu inspektoru. Lūdzu, pa- ejiet malā!

Grents neizpratnē blenza uz'viņu.

— Noziedznieks? Tad, lūk, par ko bubināja jūsu mērs!

— Es zinu, ka jau vairāk nekā divsimt gadu pie mums nav bijis nevienas slepkavības, — Toms paskaidroja. — Bet tūlīt es šo kļūdu izlabošu. Nost no ceļa!

Grents palēcās sānis. Inspektors palika viens. Viņš stāvēja, viegli šūpodamies.

Toms notēmēja, cenzdamies domāt tikai par to, kādu atbalsi šī slepkavība izraisīs un kāda tai būs sabiedriska nozīme. Taču savā iztēlē viņš redzēja inspektoru guļam zemē ar plaši ieplestām acīm, sašķiebtu muti, sastingušiem vaibstiem un stājušos sirdi.

Atkal un atkal Toms pavēlēja pirkstam nospiest šautenes gaili. Bet, lai cik reižu smadzenes atkārtoja, ka noziegums ir svarīgs un nepieciešams, roka to zināja labāk.

— Es nevaru! — Toms iekliedzās, nometa ieroci un ielēca krūmos.

Inspektors gribēja norīkot cilvēkus Toma meklēšanai un tepat uz vietas pakārt viņu. Taču misters Grents viņam nepiekrita. Jaunā Dilavera ir mežu planēta. Desmittūkstoš vīru šais pirmatnējos mežos neatradīs bēgli, ja vien viņš pats negribēs doties tiem rokā.

Trokšņa izbiedēts, atskrēja mērs un daži ciema iedzīvotāji. Kareivji ieslēdza inspektoru un misteru Grentu ciešā lokā. Viņi stāvēja ar ieročiem šaušanas gatavībā. Viņu sejas bija drūmas un skarbas.

Mērs nolēma neko neslēpt. Viņš pastāstīja par ciemata atpalicību noziegumu jomā. Par Tomam Zvejniekam doto uzdevumu un par to, kā viņš apkaunojis ciematu, nespēdams izpildīt savu pienākumu.

— Kāpēc jūs to uzdevāt tieši viņam? — misters Grents vaicāja.