Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Apmēram tā runā visi zaķi, protams, tie, kas pārcieš lidojumu. Ik gadus to izmēģina apmēram desmit tādu puišu, bet tikai vienam vai diviem laimējas palikt dzīviem. Lielāko tiesu viņi ir neiedomājami stulbeņi. Un tomēr, par spīti visām drošības pārbaudēm, viņiem šad tad izdodas ielavīties kravas kuģos.

Kuģa paātrinājums ir vismaz 20 g, un zaķi, kuriem, dabiski, nevar būt speciālu aizsargierīču, tiek saplacināti kā pankūkas. Tos, kas šo pārslodzi iztur, neizbēgami nobeidz radiācija vai arī viņi nosmok neventilē- jamā kravas telpā, iekams paspēj sasniegt pilota kabīni.

Mums te ir īpaša kapsēta, kurā apglabā vienīgi zaķus.

Brīnumainā kārtā daži pēc visa tā tomēr paliek dzīvi; viņi tad arī izkāpj uz Marsa ar spulgojošām acīm un milzīgām cerībām.

Un es, lūk, esmu tas vīrs, kuram viņu cerības jāsatriec pīšļos.

— Kādā nolūkā tu esi ieradies? — jautāju.

— Pateikšu jums godīgi, — Franklins sacīja. — Uz Zemes cilvēks ir spiests dzīvot kā visi. Viņam jādomā tā, kā domā visi, un tāpat jārīkojas. Citādi viņu itin drīz ieliks aiz restēm.

Es pamāju ar galvu. Uz Zemes valda stabils miers— pirmo reizi cilvēces vēsturē. Vispasaules miers, vispasaules valdība, uzplaukums visas pasaules mērogā. Varas orgāni cenšas saglabāt šādu stāvokli. Manuprāt, tie gan iet pārāk tālu, apspiezdami pat visnevainīgāko individuālismu. Bet galu galā — kas es tāds esmu, lai spriestu par to? Pēc simts gadiem vai nedaudz agrāk tāda stingrība, domājams, vairs nebūs vajadzīga. Taču zaķim, kas dzīvo mūsu dienās, tas diezin vai var noderēt par mierinājumu.

— Tātad tu izjuti vajadzību pēc jauniem apvāršņiem?

— Jā, ser, — Franklins piekrita. — Ceru, ka šie vārdi jums neliksies pārāk augstprātīgi, bet es gribu kļūt par pirmatklājēju, par celmlauzi. Grūtības mani nebiedē. Strādāšu! Jūs redzēsit, ser, tikai jaujiet man palikt, lūdzu! Es strādāšu tik cītīgi…

— Un ko īsti tu darīsi? — es painteresējos.

— Ko? — samulsis viņš uz mirkli apklusa, tad teica: — Es darīšu visu, ko vajadzēs.

— Bet ko tu proti? Mums, piemēram, noderētu labs speciālists neorganiskajā ķīmijā. Varbūt tavas spējas izpaužas tieši šajā nozarē?

— Nē, ser, — zaķis nomurmināja.

Es tā rīkojos ļoti nelabprāt, taču ir svarīgi panākt, lai zaķi pēc iespējas drīzāk apjaustu visai nepatīkamo, skarbo patiesību.

— Tātad ķīmija nav tava specialitāte, — es turpināju. — Iespējams, ka mums izdotos atrast vietu pirmklasīgam ģeologam. Vai varbūt statistiķim.

— Baidos, ka …

— Saki, Franklin, — vai tu esi profesors?

— Nē, ser.

— Tādā gadījumā tev droši vien ir doktora vai maģistra grāds? Vai vismaz diploms par augstskolas beigšanu?

— Nē, ser, — Franklins sašļucis atzinās. — Neesmu beidzis nekādas augstās skolas.

— Ko tad īsti tu domā te darīt? — es jautāju.

— Redzat, ser, — Franklins sacīja. — Esmu lasījis, ka ar Projektu saistītie darbi aptver visu Marsu. Es domāju, ka varētu uzņemties ziņneša vai, teiksim, kurjera pienākumus. Bez tam protu namdara darbus, maz

liet esmu strādājis par santehniķi un … gan jau man te atradīsies kāds piemērots darbs.

Es ielēju Franklinam otru tasi kafijas. Viņš mani uzlūkoja ar lielām, lūdzošām acīm. Zaķi vienmēr lūkojas tā, kad saruna sasniegusi šo bēdīgo punktu. Viņi domā, ka Marss ir kaut kas līdzīgs deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmito gadu Aļaskai vai divtūkstošā gada Antarktīdai — civilizācijas priekšpostenis, kuram vajadzīgi drosmīgi, enerģiski vīri. Bet Marss nav nekāds priekšpostenis. Tas drīzāk ir strupceļš.

— Franklin, — es teicu, — vai tu zināji, ka tie, kas strādā uz Marsa, paši nespēj sevi apgādāt ar visnepieciešamāko un varbūt nekad to nespēs? Vai tu zināji, ka ikviena cilvēka uzturēšana šeit maksā apmēram piecdesmit tūkstošus dolāru gadā? Vai uzskati, ka tavs darbs ir tādas algas vērts?

— Es daudz neēdīšu, — Franklins mēģināja iebilst. — Un, tiklīdz būšu mazliet pieradis …

— Bez tam, — es viņu pārtraucu, — vai tu zināji, ka uz Marsa nav neviena cilvēka, kuram nebūtu vismaz zinātņu doktora grāda?

— To es nezināju, — Franklins nočukstēja.

Tādas lietas zaķi nekad nezina. Viņus informēt ir mans uzdevums. Tāpēc es pastāstīju Franklinam, ka brīvajā laikā zinātnieki paši tiek galā ar atslēdznieku, namdaru un kurjeru darbiem, ar pavāru, apkopēju un remontnieku pienākumiem. Varbūt ne sevišķi kvalitatīvi, bet paveikti visi šie darbi tiek.

Fakts ir tas, ka uz Marsa nav nekvalificēta darba spēka. Tādu algot mēs vienkārši nevaram atļauties.

Es domāju, ka Franklins izplūdīs asarās, bet puisim izdevās savaldīties.

Viņš pārlaida telpai domīgu skatienu, it kā novērtēdams katru priekšmetu mūsu nožēlojamajā kopgalda ēkā, kurā itin viss spilgti raksturoja Marsa pētnieku dzīves apstākļus.

— Ejam, — es teicu pieceldamies. — Tūdaļ sameklēšu tev gultu. Bet rīt noorganizēsim tavu atgriešanos uz Zemi. Neskumsti. Tu vismaz esi redzējis Marsu.

— Jā, ser. — Zaķis ar pūlēm piecēlās. — Bet uz Zemi, ser, es tomēr atpakaļ nebraukšu.

Biju nolēmis ar viņu nestrīdēties. Zaķi bieži vien lieto skaļus vārdus. Kā es varēju uzminēt, kas šim padomā?