Читаем Šis tas par velti(Fant stastu krājums) полностью

Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Ed, — direktors, nepaceldams balsi, sacīja. — Redzu, ka šis jautājums draud saasināt mūsu attiecības. Tāpēc es jums ļaušu to izlemt pēc saviem ieskatiem. Jūs zināt, ka uz katru vakantu vietu Marsa ekspedīcijā ik gadus pieteicas gandrīz desmit tūkstoš cilvēku. Mēs dažkārt noraidām speciālistus, kas labāki par mums.

Jaunieši gadiem ilgi studē universitātēs, cerēdami te uz noteiktu vietu, un vēlāk izrādās, ka šī vieta jau aizņemta. Ievērojot visu to, vai sirdsapziņa ļauj jums apgalvot, ka Franklinu vajadzētu atstāt?

— Es … es … ā, velns parāvis, nē, ja problēmu aplūko no tāda viedokļa!

— Vai tad ir iespējams to aplūkot citādi?

— Protams, ne.

— Tā ir bēdīga situācija: daudzi tiek aicināti un tikai nedaudzi izraudzīti, — direktors domīgi rezumēja. — Cilvēcei vajadzīgas jaunas, neapgūtas teritorijas. Es labprāt novāktu visus šķēršļus ceļā uz Marsa kolonizāciju. Un kādreiz mēs tos arī novāksim. Bet tikai pēc tam, kad būsim iemācījušies lielā mērā iztikt ar vietējiem resursiem.

— Labi, — es pieliku sarunai punktu. — Iešu parūpēties par zaķa aiztransportēšanu.

Kad atgriezos, Franklins strādāja uz spektrogrāfis- kās laboratorijas jumta; viņam pietika paskatīties uz mani, lai noprastu, kāda ir atbilde.

Es iekāpu džipā un aizbraucu uz Marsportu. Man gribējās pateikt dažus sirsnīgus vārdus kapteinim, kas bija uzņēmis Franklinu kuģī. Tādas cūcības notika pārāk bieži. Lai šis jokdaris tagad vizina Franklinu atpakaļ!

Kravas kuģis bija iegremdēts starta šahtā, vienīgi tā priekšgals raudzījās debesīs. Klarksons, mūsu nukleo- niķis, gatavoja kuģi lidojumam.

— Kur ir šīs lūžņu kaudzes kapteinis? — es jautāju viņam.

•— Kapteiņa nav, — Klarksons paskaidroja. — Tas ir automātisks modelis, kuru vada pa radio.

Mans kuņģis sāka lēnām šūpoties.

— Nav kapteiņa?

— Protams, ka nav.

— Un apkalpes?

— Automātiskajos modeļos apkalpes nemēdz būt. Vai tad tu to nezini, Tallij?

— Tādā gadījumā, — es attapos, — uz kuģa nemaz nav skābekļa.

— Dabiski!

— Un nav aizsardzības pret radiāciju?

— Pilnīgi pareizi, — Klarksons izbrīnījies palūkojās uz mani.

— Arī siltumizolācijas nav?

— Tieši tik daudz, cik nepieciešams, lai korpusu pasargātu no izkušanas.

— Kuģis droši vien startē ar maksimālu paātrinājumu? Kaut kas ap trīsdesmit pieciem g?

— Bez šaubām, — Klarksons apstiprināja. — Ja kuģī nav cilvēku, tāds paātrinājums dod iespēju ietaupīt krietni daudz degvielas. Tevi šajā sakarā kaut kas mulsina?

Es viņam neatbildēju. Klusēdams iekāpu džipā un, nospiedis akseleratoru līdz galam, aizjoņoju uz spek- troskopisko laboratoriju. Mans kuņģis vairs nešūpojās, tas griezās kā vilciņš.

Pēc tāda lidojuma cilvēks nevar palikt dzīvs. Ne mazāko izredžu! Tas ir fiziski neiespējami.

Kad piebraucu pie laboratorijas ēkas, Franklins, jau uzklājis visu jumta segumu, tranšejā savienoja caurules. Bija pusdienas pārtraukums, un daži ģeologi viņam palīdzēja.

— Franklin!

— Jā, ser?

Es dziļi ievilku elpu.

— Franklin, vai tu šeit ieradies kravas kuģī?

— Nē, ser, — viņš sacīja. — Es jums teicu, ka neesmu piekukuļojis kapteini, bet jūs …

— Tādā gadījumā, — noskaldīju vārdu pa vārdam, — kā tu šeit nokļuvi?

— Izmantojot Patiesības spēku!

— Vai tu nevarētu paskaidrot sīkāk?

Franklins padomāja, tad teica:

— Ceļš mani briesmīgi nogurdinājis, mister Tallij. Bet, liekas, es tomēr varēšu jums parādīt, kā to dara.

Nākamajā mirklī viņš bija pazudis.

Es stāvēju, mirkšķinādams acis kā pēdējais stulbenis. Pēkšņi viens no ģeologiem ar roku norādīja uz augšu. Tur apmēram trīssimt pēdu augstumā lidinājās Franklins.

Mirkli vēlāk viņš atkal bija man blakus. Viņa deguns no aukstuma šķita kļuvis vēl sarkanāks.

Šis joks nepārprotami oda pēc teleportācijas! Svētie dievi…

— Vai tā ir tava Patiesība? — es jautāju.

— Jā, ser, — Franklins atbildēja, — vajadzīgs tikai īpašs skatījums uz pasauli. Ja to izdodas apgūt — pa īstam apgūt —, daudz kas kļūst iespējams. Bet tur, uz Zemes, ļaudis dēvēja to par… par halucināciju un teica, lai es beidzot viņus hipnotizēt un …

— Tu vari šo Patiesību iemācīt arī mums? — es jautāju.

— Protams, — Franklins sacīja. — Kaut gan… zināmu laiku tas prasīs.

— Tad viss ir kārtībā. Zināmu laiku mēs, jādomā, varēsim atvēlēt. Kā tad! Es pat nešaubos, ka varēsim.

0, jā, zināms laiciņš, veltīts Patiesības apgūšanai, nebūs veltīgi izšķiests …

Nezinu, cik ilgi vēl es būtu tā bubinājis, ja Franklins pēkšņi nebūtu mani pārtraucis.

— Mister Tallij, vai tas nozīmē, ka es drīkstu palikt?

— Drīksti, Franklin, drīksti! Atklāti sakot, ja tu mēģinātu mūs atstāt, es tevi nošautu.

— O, pateicos jums, ser! Un kā ar māšeli? Vai viņa drīkstēs man sekot?

— O, jā, noteikti! Lai tava māšele atbrauc, kad vien viņa …

Šajā mirklī ģeologu pulciņā atskanēja izbaiļu kliedziens. Es lēni atskatījos. Mati man sacēlās stāvus.

Tur stāvēja izstīdzējusi, tieviņa meitene ar tik lielām acīm kā bļodiņas. Viņa lūkojās apkārt kā mēnessērdzīga un murmināja:

— Marss! Tik tiešām Marss!!