Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Hm, — Henlijs sacīja. — Tad jau, ja esmu pareizi sapratis, jums ir kaut kas līdzīgs — lūdzu, piedodiet man šo terminu — kaut kas līdzīgs Draudzības klubam.

— Ko jūs! Nekā tamlīdzīga! Mister Henlij, mans dārgais, vai jūs kādreiz esat bijis tādā klubā?

Henlijs noliedzoši pakratīja galvu.

— Bet aiziet uz turieni jums derētu, ser, — Moriss piezīmēja. — Kaut vai tādēļ, lai varētu pienācīgi novērtēt mūsu dienestu. Draudzības klubs! Iedomājieties tukšu zāli vienā no lētākajiem Brodveja rajoniem. Otrajā stāvā uz estrādes pieci muzikanti apdilušos smokingos vienmuļi čīgā sen apnikušus šlāgerus. Nožēlojamās skaņas drūmi atbalsojas no kailajām sienām un saplūst ar transporta graboņu un čīkstoņu aiz logiem. Gar sienām — divas krēslu rindas. Vīrieši sēž zāles vienā

pusē, sievietes — otrā. Ne vieni, ne otri īsti nesaprot, kā viņi šeit nokļuvuši. Visi cenšas notēlot bezrūpību, kas tomēr diez kā nepadodas; nepārtraukti kūpina cigaretes, lai apslēptu nervozās trīsas, un smēķu galus samin ar papēžiem. Laiku pa laikam kāds nelaimes putns sadūšojas uzlūgt meiteni, un tad abi mīņājas uz parketa tik stīvi kā cilvēki, kuriem mugurā iemeties vilka kauls, bet pārējie tikmēr bola uz viņiem neķītri spīdīgas acis. Vakara vadītājs — uzpūtīgs kretīns ar trulu, mākslotu smaidiņu — jož apkārt pa visu zāli, veltīgi cenzdamies atdzīvināt šo bērinieku sanāksmi…

Moriss atvilka elpu.

— Tāds ir anahronisms, kuru dēvē par Draudzības klubu. Pretdabiska, nervus bendējoša, riebīga procedūra, kas, iespējams, būtu vietā karalienes Viktorijas laikos, bet ne jau nu mūsu dienās. Ņujorkas romantikas dienests turpretī risina uzdevumu, kuru vajadzēja atrisināt jau sen. Ar vislielāko zinātnisko precizitāti un tehnisko izveicību mēs esam izpētījuši faktorus, kas nepieciešami, lai organizētu pretējo dzimumu personu sekmīgu iepazīšanos.

— Kas tie par faktoriem?

— Svarīgākie no tiem, — Moriss paskaidroja, — ir stihiska nejaušība, kuru papildina liktenīgas predesti- nācijas sajūta.

— Bet nejaušība un liktenis, manuprāt, izslēdz viens- otru, — Henlijs piezīmēja.

— Protams! Taču romantikas būtība ir tāda, ka tai jāietver sevi pretēji, pat nesavienojami elementi. To apstiprina arī mūsu izstrādātie grafiki.

— Tātad jūs pārdodat romantiku? — Henlijs vaicāja, un viņa balsī skanēja šaubas.

— Pilnīgi pareizi! Mēs šo produktu pārdodam attīrītā, var teikt, pirmatnējā veidā. Nevis seksu, kas pie

ejams katram. Arī mīlestību ne — šai jomā neko nevar garantēt, tādēļ mīlestībai nav komerciālas vērtības. Nē, mister Henlij, mēs pārdodam romantiku, šo dzīves sāli, šo cilvēces mūžseno sapni, kura tik ļoti pietrūkst mūsdienu sabiedrībai.

— Ļoti interesanti, — Henlijs atzina.

Taču, lai ticētu dzirdētajam, bija nepieciešami pierādījumi. Viņa viesis varēja būt vai nu blēdis, vai cilvēks, kas ceļ gaisa pilis. Katrā ziņā Henlijs šaubījās, ka viņš spēj pārdot romantiku. Tas ir, protams, īstu romantiku — tās noslēpumaini spīguļojošās vīzijas, kas vajāja Henliju dienu un nakti.

— Pateicos jums, mister Moris, — Tomass piecēlies teica. — Es padomāšu par jūsu priekšlikumu. Bet pašlaik man jāsteidzas. Tāpēc, ja jums nav iebildumu..

— Apžēlojieties, ser! Vai tiešām jūs gribat atteikties no r o m a n t i k a s?!

— Atvainojiet, bet…

— Izmēģiniet mūsu sistēmu; mēs pilnīgi bez maksas uz dažām dienām nodosim to jūsu rīcībā, — misters Moriss uzstāja. — Ieveriet šo te pogcaurumā! — Un viņš pasniedza Henlijam nieciņu, kas atgādināja minitranzistoru ar gandrīz mikroskopisku videokameru.

— Kam tas vajadzīgs?

— Drīz sapratīsit." Izmēģiniet! Galvoju, ka būsit apmierināts. Mēs, mister Henlij, esam lielākā firma, kas piegādā romantiku, un mūsu mērķis ir saglabāt savu prestižu: šajā nolūkā arī turpmāk centīsimies priekšzīmīgi kalpot miljoniem Amerikas jauniešu. Iegaumējiet, mūsu romantika ir visliktenīgākā un vienlaikus visstihiskākā; tā dāvā estētisku un fizisku baudu, turklāt ir absolūti nevainojama no likuma viedokļa.

Paspiedis Henlijam roku, Džo Moriss pazuda.

Tomass no visām pusēm apskatīja tranzistoru, bet neatrada tajā nevienas podziņas vai skalas. Tad ievēra aparātiņu svārku atloka pogcaurumā, un … nekas nenotika.

Viņš paraustīja plecus, savilka ciešāk kaklasaites mezglu un izgāja pastaigāties.

Vakars bija skaidrs un vēss. Tāpat kā vairumā vakaru, kurus Henlijs atcerējās, laiks šķita ideāli piemērots romantiskiem piedzīvojumiem. Visapkārt pletās neierobežoto iespēju pilsēta, kas devīgi bārstīja solījumus, kurus nekad nesteidzās izpildīt. Tūkstošiem reižu Henlijs bija klaiņojis pa šīm ielām, gatavs sastapt savu likteni. Bet ne reizes viņam nebija laimējies.

Viņš klimta starp milzīgiem dzīvojamo namu masīviem un domāja par sievietēm, kuras varbūt tieši šobrīd stāvēja pie augstajiem logiem un caur aizkariem lūkojās lejup uz vientuļo gājēju, kas soļo pa ietves tumšo asfaltu. Viņām droši vien gribējās zināt, kas ir šis gājējs, ko viņš te meklē un…

— Nenāktu par ļaunu, — kāds pēkšņi pačukstēja, — uzmest pilsētai skatienu no augšas.