Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Henlijs aizdomīgi pavērās apkārt. Tuvumā nebija nevienas dzīvas radības. Aizritēja labs laiciņš, iekams viņš noprata, ka čukstētājs bijis tranzistors.

— Ko? — Tomass jautāja.

Radio klusēja.

«Uzmest skatienu pilsētai? Tas tiešām nenāktu par ļaunu,» viņš nosprieda un devās uz tuvāko debesskrāpi.

— Nē, — radio pačukstēja, — tālāk.

Henlijs paklausīgi aizslāja ēkai garām un apstājās pie nākamās.

— Seit? — viņš jautāja.

Radio neatbildēja, taču puisim likās, ka tranzistors uzmundrinoši pasmīkņājis.

«Romantikas dienests savu lietu, kā redzams, prot,» Henlijs nodomāja. «Viņi zina, ko dara. Ja neskaita nelielu priekšā teikšanu, es, var teikt, esmu rīkojies gandrīz patstāvīgi.»

Tomass iegāja ēkā, atvēra lifta durvis un nospieda augšējo pogu. Izkāpis pēdējā stāvā, viņš pa kāpnītēm nokļuva uz plakanā jumta, pagriezās un …

— Uz pretējo pusi! — tranzistors pačukstēja.

Henlijs devās uz pretējo pusi, nonāca līdz margām

un paskatījās uz pilsētu. Balti spīguļojošās laternu ugunis virknējās ģeometriski pareizās figūrās, šur tur mirgoja sarkani un zaļi gaismas signāli, visās varavīksnes krāsās zaigoja neona reklāmas. Pilsēta gulēja viņam pie kājām — neierobežoto iespēju pilsēta, kas devīgi bārstīja solījumus, kurus nekad nesteidzās izpildīt.

Pēkšņi Henlijs pamanīja, ka viņam blakus vēl kāds aizrautīgi vēro naksnīgo ainavu.

— Lūdzu piedošanu, — Tomass teica. — Es negribēju jūs traucēt.

— Jūs netraucējat, — atbildēja sievietes balss.

«Mēs viens otru nepazīstam,» Henlijs domāja. «Mēs

esam tikai vīrietis un sieviete, kurus gadījums — vai liktenis — savedis šonakt kopā uz debesskrāpja jumta, augstu pāri pilsētai. Interesanti, cik daudz nepiepildītu sapņu nācās izanalizēt Romantikas dienestam, cik daudz dažādu vīziju pācās klasificēt un ierakstīt tabulās, lai sasniegtu tādu pilnību.»

Paslepus uzmetis skatienu blakusstāvētājai, viņš ievēroja, ka tā ir jauna un neapšaubāmi skaista meitene. Viņa šķita nesamulsināma, bet tīri — intuitīvi Tomass juta, ka vieta, laiks un noskaņojums — visa šī nekļūdīgi izraudzītā situācija — meiteni satrauc tikpat stipri kā viņu.

Henlijs veltīgi pūlējās atrast vajadzīgos vārdus. Viņam vispār nekas nenāca prātā, bet neatkārtojamie mirkļi tikmēr aizslīdēja cits pēc cita.

— Ugunis, — tranzistors iepīkstējās.

— Šīs ugunis ir brīnišķīgas! — Henlijs patētiski iesaucās, klusībā nolamādams sevi par pēdējo stulbeni. ' t

— Jā, — meitene piebalsoja. — Tās atgādina milzīgu, zvaigznēm izšūtu tepiķi, tumsā zibošus šķēpus …

— Un karavīrus, kas, sargājot nakti, allaž ir nomodā. — Viņš tā arī nesaprata, vai pats izdomājis šo salīdzinājumu vai tikai mehāniski atkārtojis to, ko pa- pīkstējis priekšā tranzistors.

— Es bieži nāku uz šejieni, — meitene sacīja.

— Es nekad šeit neesmu bijis, — sacīja Henlijs.

— Bet šodien …

— Šodien es nevarēju nenākt. Es zināju, ka satikšu jūs.

Henlijs juta, ka Romantikas dienestam derētu salīgt augstākas klases scenāristu. Gaišā dienas laikā tāds dialogs izklausītos absolūti nejēdzīgi. Bet pašreiz, uz debesskrāpja jumta, kad ielu ugunis ir tālu lejā, bet zvaigznes aizsniedzamas tikpat kā ar roku, šī saruna šķita gluži dabiska.

— Es esmu pret nejaušu iepazīšanos, — teica meitene, sperdama soli uz Henlija pusi. — Bet…

— Mūsu pazīšanās nav nejauša, — Henlijs atbildēja, savukārt tuvodamies viņai.

Zvaigžņu gaismā meitenes zeltainie mati kļuva sudrabaini spīdīgi. Viņa mazliet pavēra muti un uzlūkoja Henliju. īpatnējais noskaņojums, neparastā apkārtne un izdevīgi maigais apgaismojums piešķīra viņas vaibstiem noslēpumainu burvību.

Viņi stāvēja aci pret aci, un Henlijs saoda viņas matu tikko jaušamo aromātu. Puisim ietrīcējās ceļi, viņu pārņēma dīvains mulsums.

— Apkampiet… — radio pačukstēja.

Henlijs automātiski izstiepa rokas. Meitene ar klusu nopūtu ieslīga viņa skavās. Viņi skūpstījās. Vienkārši, dabiski, neatvairāmi, ilgi. Un kaisle uzbangoja, kā bija jau iepriekš paredzēts.

Pēkšņi Henlijs pamanīja, ka meitenei blūzītes atlokā ievērts podziņai līdzīgs, briljantiem izrotāts mikrotran- zistors. Bet, lai nu kā, viņš bija spiests atzīt, ka šī stihiskā un reizē liktenīgā tikšanās sagādājusi viņam lielu prieku.

Augstceltņu jumtus jau sārtoja rīta blāzma, kad Henlijs, galīgi novārdzis, atvilkās savā istabā. Viņš nogulēja visu dienu un pamodās tikai vakarā, izsalcis kā vilks. Tad aizgāja uz tuvējo bāru, notiesāja pamatīgas pusdienas un sāka apcerēt iepriekšējās nakts piedzīvojumu.

Viss, itin viss bija brīnišķīgi, aizraujoši un nevainojami: tikšanās uz jumta, viņas dzīvoklīša mājīgā pustumsa, atvadas rītausmā un pēdējā skūpsta kvēle, kas joprojām dedzināja lūpas. Un tomēr viņu nez kādēļ kremta neapmierinātība.

Doma par romantisku tikšanos, ko organizē ar tranzistoriem, kuru signāji izraisa mīlētājos stihisku un tai pašā laikā liktenīgu reakciju, šķebināja Henlijam dūšu. Nav vārdam vietas — Romantikas dienests bija pastrā* dājis uz goda, un tomēr kaut kas nebija tā, kā vajadzētu.