Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Paņēmiens, kādu Tomass Henlijs izvēlējās, lai iepazītos ar savu nākamo sievu, neapšaubāmi pelna antropologu, sociologu un visu to personu ievērību, kuras pētī cilvēku rakstura dīvainības. Tas dod, kaut arī nepilnīgu, tomēr pietiekami spilgtu priekšstatu par vienu no vismīklainākajām laulību ieražām divdesmitā gadsimta nogalē. Un, tā kā, minētā ieraža stipri ietekmējusi mūsdienu Amerikas matrimoniālo industriju, Hen- lija piedzīvojumiem ir nenoliedzami simptomātiska nozīme.

Tomass Henlijs bija slaiks, liela auguma jauneklis ar mazliet vecmodīgu gaumi un netikumiem, kas šķita tik mēreni, ka pati šī mērenība jau bija uzskatāma gandrīz vai par netikumu. Henlija sarunās tiklab ar vīriešu, kā ar sieviešu kārtas pasniedzējiem viss bija absolūti vietā, ieskaitot gramatiskās kļūdas, kas precīzi atbilda viņa vecumam un sabiedriskajam stāvoklim. Tomasam piederēja daži pelēka flaneļa uzvalki un milzums šauru šķērssvītrotu kaklasaišu. Jūs domājat, ka pūlī viņu izdotos pazīt pēc raga brillēm? Nekā tamlīdzīga! Arī tur Henlijs būtu gluži.nemanāms.

Kam gan varētu ienākt prātā, ka rāmais, neizskatīgais, lietišķi uzcītīgais un visam piekrītošais jaunais cilvēks savā sirdī ir nevaidams romantiķis? Atklāti sakot, tas droši vien ienāktu prātā katram, jo mānīgā āriene spēja pievilt tikai tās īpašnieku.

Henlijam līdzīgi jaunekļi — ar raga sejsegiem un pelēkām flaneļa bruņām — veido mūsdienu bruņinieku ordeni. Miljoni un miljoni tādu jauniešu klimst pa lielpilsētu ielām — stingra gaita, ātrs solis, taisns skatiens, klusināta balss un standartuzvalks, kas pārvērš cilvēku par neredzamu pilienu ļaužu jūrā. Kā apburti šie jaunekļi peld pa vienmuļi pelēcīgajiem dzīves viļņiem, lai gan viņu sirdis dienu un nakti svilina romantikas mūžīgā uguns.

Pat nomodā Henlijs nemitīgi sapņoja par pirātu zobeniem, kas svelpjot šķeļ gaisu; par fregatēm, kas ar paceltām burām slīd pretim lecošai saulei; par noslēpumainām meiteņu acīm, kas no caurspīdīgu plīvuru apakšas bezgala skumji uzlūko viņu. Un, dabiski, viņš sapņoja ari par mūsdienīgākiem romantikas paveidiem.

Taču lielpilsētās romantika ir deficīta prece. Visuzņēmīgākie biznesmeņi sapratuši to tikai nesen. Un, lūk, kādu vakaru pie Henlija ieradās neparasts ciemiņš.

Piektdien pēc nebeidzami garas, apnicīgā kantora rutīnā pavadītas darbdienas Henlijs atgriezās savā vienistabas dzīvoklītī. Viņš drusku atslābināja kaklasaites mezglu un ne bez melanholijas sāka domāt par gaidāmo vīkendu. Skatīties televizorā boksu negribējās, bet visas filmas, kuras rādija tuvākajos kinoteātros, viņš jau bija redzējis. Viņa paziņu vidū nebija nevienas kaut cik pievilcīgas meitenes, un — pats ļaunākais — viņam pat nebija izredžu ar tādu iepazīties.

Tomass nīka istabā, kamēr pār Manhetenu sabiezēja krēsla, un gudroja, kur varētu satikt simpātisku meiteni un ko viņai pateikt, ja tiešām laimētos …

Pie dzīvokļa durvīm kāds piezvanīja.

Bez uzaicinājuma pie viņa mēdza ierasties tikai klejojoši tirgotāji un Ugunsdzēsības dienesta atbalstītāju biedrības aģenti. Taču tovakar viņš bija priecīgs par visniecīgāko iespēju izklaidēties. Kādēļ gan nepadisku- tēt ar tirgotāju, kas par katru cenu cenšas uztiept klientam savu preci? Henlijs atvēra durvis un ieraudzīja kustīgu, pārspīlēti elegantu vīreli, kas apveltīja viņu ar žilbinošu smaidu.

— Labvakar, mister Henlij, — vīrelis nobēra. — * Es esmu Džo Moriss no Ņujorkas romantikas dienesta, kura galvenā mītne atrodas «Empire State Building» ēkā, bet filiāles — Vestčesterā un Ņūdžersijā. Mūsu uzdevums — apkalpot vientuļos, mister Henlij. Tātad — ari jūs. Neliedzieties! Cilvēks, kas nav vientuļš, piektdienas vakarā diezin vai sēdētu mājās … Jūs esat vientuļš, un mūsu tiešais pienākums ir palīdzēt jums. Mēs zinām: tik spējīgam, jūtīgam, interesantam jauneklim nepieciešamas meitenes — jaukas, patīkamas, skaistas, iejūtīgas meitenes …

— Pagaidiet, — Henlijs strupi pārtrauca runātāju. — Ja jums tur ir kaut kas līdzīgs birojam, kas piegādā klientus meičām, kuras var izsaukt pa tālruni…

Viņš aprāvās, ieraudzījis, ka Džo Moriss pietvīkst, pagriežas un sašutis dodas prom.

— Kur jūs skrienat? — Henlijs iesaucās. — Es taču negribēju jūs apvainot!

— Jūsu zināšanai, ser, esmu ģimenes cilvēks, — Džo Moriss klīrīgi paskaidroja. — Man Bronksā ir sieva un trīs bērni. Ja jūs kaut uz mirkli pieļaujat, ka esmu spējīgs saistīt savu vārdu ar …

— Dieva dēļ, piedodiet! — Henlijs ieveda Morisu istabā un piedāvāja viņam krēslu.

Misters Moriss tūdaļ atguva.labo omu un daiļrunību.

— Nē, mister Henlij, — viņš sacīja. — Jaunās lēdijas, kuras man bija gods iepriekš pieminēt, nav…ē… ē… profesionāles. Tās ir skaistas, normālas, romantiski noskaņotas meitenes. Bet viņas ir vientuļas. Mūsu pilsētā, mister Henlij, ir daudz vientuļu meiteņu.

Henlijs nez kāpēc bija domājis, ka vientuļi var būt vienīgi vīrieši.

— Vai tiešām? — viņš jautāja.

— Jā, daudz. Ņujorkas romantikas dienesta uzdevums, — Moriss turpināja, — ir organizēt šādu jauniešu tikšanos pēc iespējas labvēlīgākos apstākļos.