Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Viņš iztēlojās, kā miljoniem jaunu cilvēku pelēkos flaneļa uzvalkos ar svītrotām kaklasaitēm klīst pa pilsētu, paklausīdami mikrotranzistoru tikko dzirdamajām pavēlēm. Un vienlaikus gara acīm redzēja nakts maiņas operatorus pie videosakaru vadības pults — godīgus ļautiņus, kas, izpildījuši kārtējo romantikas normu, nopērk rīta laikrakstus un pārpildītos metro vilcienos brauc uz mājām, kur viņus gaida vai nu sieva, vai vīrs un katrā ziņā pulciņš bērnu.

Tas bija pretīgi. Tomēr labāk nekā iztikt pavisam bez romantikas. Progress acīmredzot prasa, lai arī romantiku nostādītu uz solīda organizatoriska pamata. Citādi tai neizbēgami jāpazūd ikdienas jezgā …

«Un vispār,» Henlijs nosprieda, «ja puslīdz iedziļinās problēmas būtībā, nekā dīvaina tur vairs nevar saskatīt. Viduslaikos, meklējot apburtu skaistuli, bruņinieks par ceļrādi izmantoja no raganas dabūtu talismanu. Kāpēc gan mūsu dienās tirdzniecības aģents nevarētu pagādāt jauneklim tranzistoru, kas, spriežot pēc visām pazīmēm, veic to pašu uzdevumu nesalīdzināmi efektīvāk?

«Nav izslēgts,» viņš domāja, «ka patiesi stihiskas un patiesi liktenīgas romantikas pasaulē nekad nav bijis. Varbūt jau kopš pasaules radīšanas tādās lietās ir bijis nepieciešams starpnieks.»

šo pavedienu Henlijs neuzdrošinājās atšķetināt līdz galam. Viņš samaksāja par pusdienām un izgāja uz ielas.

Stingrā gaita un ātrais solis šoreiz aizveda viņu uz pilsētas nabadzīgākajiem kvartāliem. Gar ietvēm stiepās atkritumu urnu rindas, bet aiz noplukušo īres namu netīrajiem logiem skanēja skumīgs klarnetes solo un ķīviņā iekarsušu sieviešu spiedzīgās balsis. No tumšas pavārtes uz viņu ar smaragdzaļām acīm blenza svītrains kaķis …

Henlijs apstājās, sabozās un nolēma griezties atpakaļ.

— Kāpēc gan nepaiet vēl mazlietiņ uz priekšu? — tranzistors pieglaimīgi čukstēja.

Henlijs noskurinājās un … devās tālāk.

Ielas bija tukšas un klusas kā bērinieku atstātas kapličas. Aklie noliktavu milzeņi ur\ veikalu dzelzs žalūzijas mudināt mudināja pielikt soli. Tomasam ienāca prātā, ka ir tādi piedzīvojumi, kurus meklēt laikam gan nav vērts. Romantikai šie apstākļi nepavisam nav piemēroti. Veltīgi viņš klausījis tranzistoru; vajadzēja atgriezties ierastajā, spilgti apgaismotajā prozaiskās kārtības pasaulē.

Pēkšņi Henlijs sadzirdēja kņadu un ieraudzīja, ka tuvējā šķērsielā divi vīrieši uzmācas meitenei, kas izmisīgi atgaiņājas no viņiem.

Henlija reakcija bija stihiska un zibenīga. Viņš gribēja dot kājām ziņu un pasaukt policistu vai vēl labāk — divus trīs policistus. Bet tranzistors to nepieļāva.

— Pats tiksit galā, — radio teica.

«Ne velna,» pazibēja doma.

Gandrīz vai katru dienu avīzes rakstīja par drosminiekiem, kas bijuši pārliecināti, ka viņiem izdosies tikt galā ar bandītiem. Lielāko tiesu šie cilvēki pēc tam nokļuva slimnīcās, kur viņiem pietika laika apcerēt robus savās zināšanās par dūru cīņu.

Taču radio nemitējās viņu uzmundrināt, un, meitenes žēlo lūgumu aizkustināts, Henlijs beidzot pakļāvās liktenim. Viņš noņēma raga brilles, ielika tās futrālī, iebāza futrāli bikšu kabatā un kā neprātīgs metās šķērsielas draudīgajā tumsā.

Tomass uzdrāzās virsū atkritumu tvertnei, apgāza to un tikai tad sasniedza notikuma vietu. Laupītāji nez kādēļ viņu nepamanīja. Henlijs sagrāba vienu aiz pleca, pagrieza pret sevi un ar labo āķi trāpīja viņa zodu. Cilvēks sagrīļojās un droši vien būtu pakritis, ja aiz muguras nebūtu bijusi siena. Viņa drauģelis, palaidis vaļā meiteni, metās virsū Henlijam, kas to sagaidīja ar abu dūru un labās kājas trīskāršu sitienu. Uzbrucējs nogāzās zemē, murminādams: «Nu, nu, draudziņ, ne tik strauji!»

Henlijs atkal pievērsās pirmajam. Bandīts uzklupa viņam kā satracināts tīģeris. Taču, lai cik tas dīvaini, neviens sitiens neķēra mērķi, un Henlijs ar vienu vienīgu kreiso taisno notrieca viņu uz bruģa.

Uzrausušies kājās, laupītāji neatskatīdamies muka prom. Henlijs tikai izdzirdēja, ka viens no viņiem skriedams žēlojas otram: «Labāk nolikt karoti nekā pelnīt iztiku šitādā vīzē.»

Replika, šķiet, nebija paredzēta scenārijā, tāpēc Henlijs to atstāja bez ievērības un pievērsās meitenei. Vēl īsti neattapusies no izbīļa, viņa pieķērās savam glābējam.

— Tu atnāci …

— Es nevarēju nenākt, — Henlijs atkārtoja neredzamā sufliera vārdus.

— Es zināju, — meitene pasmaidīja.

Henlijs ieraudzīja, ka viņa ir jauna un skaista. Laternas gaismā meitenes melnie mati spīguļoja kā antra- cīts, bet atvērtās lūpas šķita karmīnsarkanas … īpatnējais noskaņojums, neparastā apkārtne un izdevīgi maigais apgaismojums piešķīra viņas vaibstiem noslēpumainu burvību.

Šoreiz Henlijs apskāva meiteni bez jebkādas priekšā teikšanas. Viņš pamazām apguva romantiskā piedzīvojuma formu un saturu, kā arī' rīcības veidu, kuram jāizraisa stihiska un vienlaikus liktenīga kaisle.

Nezaudēdami veltīgi laiku, viņi devās uz meitenes dzīvokli. Pa ceļam Henlijs pamanīja viņas matos mil- zlgu zaigojošu briljantu. Un tikai daudz vēlāk viņš atskārta, ka tas bijis nevis dārgakmens, bet gan veikli apslēpts tranzistors.