Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Nākamajā vakarā Tomasam atkal negribējās palikt mājās. Viņš staigāja pa ielām un centās apklusināt neapmierinātības velniņu, kas urdīja sirdi. Tā ibija brīnumaina nakts, viņš centās sev iegalvot, nakts, pilna maigu ēnu, zīdainu cirtu, kas glāstīja viņa seju, un kvēlu pateicības asaru, kuras mīļākā izraudājusi uz viņa pleca. Un tomēr …

Meitene diemžēl nebija viņa gaumē — tāpat kā iepriekšējā, un šo bēdīgo faktu nekas nespēja grozīt. Patiesi, nav taču iespējams uz labu laimi savest kopā divus pilnīgi svešus cilvēkus un gaidīt, ka acumirklīgs kaislības uzliesmojums pāraugs mīlestībā! Mīlestībai ir savi likumi, no kuriem tā neatkāpjas ne par mata tiesu.

Henlijs gāja, gāja, un pamazām viņā brieda pārliecība: šoreiz jau nu noteikti viņš sastaps īsto!

Ragains mēness slīdēja zemu pār jumtu korēm; liega vēsma nesa no dienvidiem eksotiski reibinošu un vienlaikus bezgala intīmu aromātu.

Radio klusēja, un viņš klīda pa ielām, tikai intuīcijas vadīts. Gluži patstāvīgi, bez jebkādas priekšā teikšanas, Henlijs iegāja'nelielā skvērā un ieraudzīja meiteni, kas vientuļa stāvēja pie krastmalas margām.

Izvēlējies vietu viņai blakus, Tomass nodevās apkārtnes vērošanai. Pa kreisi tumsā izplūda tilts, kuru turēja milzīgā zirnekļa tīklā savītas tērauda troses. Lejā upe vēla melnus, eļļainus viļņus, kas šur tur straumē sagrieza virpuļus. Tālumā iekaucās velkonis. Tam atbildēja otrs. Un abi sasaucās kā naktī apmaldījušās dvēseles.

Tranzistors nesteidzās ar padomiem, tāpēc Henlijs iesāka:

— Patīkama nakts.

— Iespējams, — meitene atbildēja, pat nepagriezdama galvu.

— Nakts ir skaista, — teica Henlijs, — protams, ja vien šo skaistumu gribi saskatīt.

— Apbrīnojami. Tādus vārdus es negaidīju …

— Vai tiešām? — Henlijs jautāja, pievirzīdamies meitenei tuvāk. — Vai tiešām tas ir tik apbrīnojami? Ka es esmu šeit un arī jūs …

c— Varbūt. Kas to lai zina, — meitene atbildēja, beidzot palūkojusies uz Henliju.

Viņa bija jauna un skaista. Mēness gaismā viņas kas- taņbrūnie mati ieguva bronzas spīdumu. īpatnējais nbska- ņojums, neparastā apkārtne un izdevīgi maigais apgaismojums piešķīra viņas vaibstiem noslēpumainu burvību.

Un te pēkšņi viņam atausa gaisma.

Lūk, patiesi stihisks un reizē liktenīgs piedzīvojums! Ne jau radio atveda viņu šurp, un ne jau radio pačukstēja priekšā vajadzīgos vārdus. Nē, šai gadījumā neviens viņu nav pamācījis … Henlijs uzmeta skatienu meitenei. Ne viņas blūzītē, ne arī matos nemanīja nekā līdzīga tranzistoram.

Tātad savu mīlestību viņš atradis bez Ņujorkas romantikas dienesta palīdzības! Visslepenākie un skaistākie sapņi, kas ilgus gadus bija viņu neatlaidīgi vajājuši, tagad beidzot piepildīsies …

Henlijs izstiepa roku, un meitene ar tikko dzirdamu nopūtu piekļāvās viņam pie krūtīm. Viņš noskūpstīja meiteni. Lielpilsētas ugunis mirgodamas sajaucās ar zvaigžņu liesmām. Mēness sirpis slīdēja arvien zemāk. Pāri melnajai, eļļainajai upei kuģu sirēnas apmainījās ar sēru vēstīm.

Meitene atvilka elpu un maigi atbrīvojās no Tomasa skavām.

— Vai es jums patīku? — viņa vaicāja.

— Patīkat? — Henlijs iekliedzās. Tas nav īstais vārds!

— Priecājos, — meitene sacīja, — jo es esmu Brīvās romantikas izmēģinājuma paraugs, kuru jums pilnīgi par brīvu piedāvā «Dižās romantikas trests» ar galveno mītni Ņūarkā, Ņūdžersijas štatā. Mūsu firma garantē patiesi stihisku un liktenīgu romantiku visdažādākajos veidos — pēc klientu izvēles. Balstoties uz tehnoloģiskiem pētījumiem, mums izdevās atteikties no tādu primitīvu amatniecisku iekārtu lietošanas kā tranzistori, kas rada nebrīvības sajūtu tieši tad, kad cilvēkam jājūtas absolūti brīvam.

Taču neaizmirstiet: es esmu tikai izmēģinājuma paraugs, un tāpēc nevaru dot jums kaut cik pilnīgu priekšstatu par to, ko spēj piedāvāt «Dižās romantikas trests», kuram ir filiāles visā pasaulē. Šajā prospektā, godājamais ser, izklāstīti daži tipveida projekti. Varbūt jūs interesēs «Romantika visos platuma grādos». Lai gan, ja esat apveltīts ar bagātīgu iztēli, jums droši vien būs vairāk pa prātam pikantais cikls «Romantika cauri gadsimtiem». Lūdzu, pievērsiet uzmanību arī mūsu pastāvīgajam «Pilsētas projektam» un …

Viņa iespieda Henlijam rokās plānu brošūriņu ar spilgtām ilustrācijām. Puisis neizpratnē paskatījās uz reklāmas prospektu, tad uz meiteni. Viņa pirksti atliecās, un brošūra švīkstēdama noplanēja zemē.

— Ser, es ceru, ka neesmu jūs apvainojusi… — meitene iesaucās. — Šī tīri lietišķā procedūra diemžēl ir neizbēgama, bet tā ilgst tikai īsu brītiņu. Pēc tam mūsu romantika tūlīt kļūst stihiska un liktenīga. Jūs reizi mēnesī saņemsit rēķinu — pa pastu, parastā aploksnē, bez nosūtītāja adreses, un …

Henlijs deva kājām ziņu. Uz ielas, vēl arvien skriedams, viņš izrāva no pogcauruma tranzistoru un iemeta to renstelē.