Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

(Šajos apmātības brīžos neviens nesaskatīja slimības simptomus. Visi domāja, ka tie ir ar dzīvu iztēli apveltīta bērna dienas sapņi, kuriem laika gaitā pašiem no sevis jāizzūd.)

Taču Elistera apmātības lēkmes kļuva gan biežākas, gan spēcīgākas. Turklāt viņam arvien biežāk uznāca spējas dusmas, kuru novēršanai vietējais ārsts izrakstīja nomierinošus līdzekļus. Kādu dienu — Elisteram toreiz bija desmit gadi un septiņi mēneši — viņš bez redzama iemesla uzbruka mazai meitenei. Kad meitenīte sāka kliegt, Elisters mēģināja viņu nožņaugt. Pārliecinājies, ka tas nebūs pa spēkam, viņš paķēra skolas grāmatu un visa nopietnībā centās iedragāt meitenei galvaskausu. Lai gan Elisters neganti brēca un spārdījās pretim, kāds pieaugušais paspēja viņu laikus aizvilkt prom. Meitene dabūja smadzeņu satricinājumu un gandrīz gadu nogulēja slimnīcā.

Iztaujāts par šo notikumu, Elisters apgalvoja, ka neko tamlīdzīgu neesot darījis. To droši vien izdarījis kāds cits. Viņš vispār nebūtu spējīgs kādam nodarīt pāri un vismazāk jau nu šai meitenei, kura viņam ļoti patikusi. Tālākā iztaujāšana neko nedeva; tā tikai noveda Elisteru stuporā, kas ilga piecas dienas.

Pat toreiz Elisteru vēl būtu varējuši glābt, ja viņa rīcībā būtu saskatīti vīrusu šizofrēnijas agrīnie simptomi. Savlaicīgi diagnosticēta, šī slimība, it īpaši bērnībā, ir ārstējama.

Planētas mērenajās joslās vīrusu šizofrēnija ir izplatīta jau daudzus gadsimtus un laiku pa laikam izpaužas epidēmiju veidā, kā, piemēram, viduslaikos, kad cilvēkus bija pārņēmis klasiskais deju neprāts. Efektīvu vakcīnu pret šizofrēnijas vīrusu diemžēl nav izdevies radīt. Tāpēc ārsti šādos gadījumos pielieto Pilnīgo Sašķelšanu, kamēr personības šizoīdās sastāvdaļas vēl ir kaut cik plastiskas; pēc tam noskaidro, kura no tām atbilst dominējošajai personībai, un to saglabā organismā, bet pārējos šizoīdus ar Mikltona projektora palīdzību ievieto Dirjēra ķermeņu inertajā vielā.

Dirjēra ķermeņi, kā zināms, ir augoši androīdi, kas spēj eksistēt apmēram četrdesmit gadus. Protams, viņus nevar uzskatīt pilnā mērā par dzīvotspējīgiem. Taču federālais likums, kā jau teikts, atļauj reintegrāciju trīsdesmit piecu gadu vecumā. Šizoīdi, kas attīstījušies Dirjēra ķermeņos, pēc dominējošās personības ieskatiem var atgriezties sākotnējā organismā ar labām izredzēm uz reintegrāciju un pilnīgu saplūšanu …

Protams, ja vien sašķelšana izdarīta laikus.

Vienīgais ārsts, kas praktizēja mazajā, tālajā Amundsenvillā, prata lieliski tikt galā ar apsaldējumiem, sniega aklumu, vēzi, spirālisko melanholiju un citām tikpat vienkāršām salto dienvidu kaitēm. Taču par mēreno joslu slimībām viņš būtībā nezināja nekā.

Elisteru uz divām nedēļām ievietoja pilsētas slimnīcā izmeklēšanai.

Pirmajā nedēļā viņš bija īgns, bikls un jutas visai neomulīgi; tikai retumis uz āru izlauzās viņa agrākā nebēdnība. Otrajā nedēļā puisēns aizvien stiprāk pieķērās auklītei, kas nevarēja beigt viņu slavēt un dēvēja par savu mīluli. Likās, ka, viņas sirsnības sasildīts, Elisters atkal kļuvis tāds, kāds bija agrāk.

Bet tad — trīspadsmitajā dienā — jaunais Kromptons ietrieca auklītei sejā sasistu ūdens glāzi un pēc tam izmisīgi mēģināja pārgriezt sev rīkli. Elisteru hospitalizēja, lai sadziedētu ievainojumus, un viņš ieslīga dziļā katalepsijā, kuru ārsts uzskatīja par vienkāršu šoku. Viņam ieteica mieru un klusumu, kas šādos apstākļos varēja tikai kaitēt.

Pēc divu nedēļu ilga stupora, kuram bija raksturīga katatonija vaska lokanības pakāpē, slimība sasniedza kulmināciju. Elistera vecāki aizsūtīja viņu uz lielo Ri- vera klīniku Ņujorkā. Tur zēnam nekavējoties noteica precīzu diagnozi: vīrusu šizofrēnija vēlīnā stadijā.

Vienpadsmit gadu vecumā Elisteram gandrīz vairs nebija reālas saskares ar apkārtējo pasauli; viņš bija tik ļoti noslēdzies sevī, ka psihiatri nespēja nodibināt ar viņu pietiekami ciešu kontaktu. Zēns gandrīz nepārtraukti atradās katatoniskā stāvoklī, viņa personības šizoīdie komponenti likās sastinguši nesamierināmā konfliktā, visa viņa dzīve ritēja savdabīgā, citiem nepieejamā mijkrēslī, kuru pildīja vienīgi murgu tēli. Tādā ielaistā gadījumā izredzes uz sekmīgu personības sašķelšanu ir minimālas. Taču bez sašķelšanas Elisteram būtu lemts mūža atlikušo daļu pavadīt slimnīcā, nekad neatgūstot īstu apziņas skaidrību, nekad neiz- kļūstot no sava prāta sirreālistiskajiem moku kambariem.

Vecāki izraudzījās to, kas šķita esam mazākais ļaunums, un parakstīja visus vajadzīgos papīrus, atļaudami ārstiem izdarīt novēlotu sašķelšanas mēģinājumu.

Elisteru operēja, kad viņam bija vienpadsmit gadi un viens mēnesis. Dziļā sintohipnotiskā miegā ārsti izdalīja no viņa zemapziņas trīs būtiski atšķirīgas personības. Aprunājušies ar visām trim, psihiatri vienojās par galīgo izvēli. Divas personības ieprojicēja Dirjēra ķermeņos. Trešo, kuru atzina par vispiemērotāko, atstāja paša Kromptona organismā. Visi trīs šizoīdi pārcieta traumu, un operācija tika atzīta zināmā mērā par sekmīgu.