Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Viņam apkārt pletās Elderberga — izpriecu piesātināta, izaicinoši netikla — nosmiņķēta Izebele, kuru Kromptons atraidīja, nicīgi savilcis šaurās lūpas. Un tomēr, par spīti nicīgi savilktajām lūpām, nodurtajām acīm un uzbudinājumā trīsošajām nāsīm, sirds dziļumos viņš ilgojās pēc tīri cilvēcīgām vājībām, kaut arī tās izpaustos netikumā, jo pat šī izpausme šķita labāka par viņa tagadējo drūmi neauglīgo dzīvi.

Diemžēl Elderberga, tāpat kā Ņujorka, nespēja viņu pavedināt. Varbūt Edgars Lūmiss kompensēs šo viņa trūkumu …

Kromptons sāka alfabēta kārtībā apstaigāt pilsētas viesnīcas. Pirmajās trijās klerki apgalvoja, ka viņiem neesot ne jausmas, kur Lūmiss patlaban atrodams, bet, ja šo subjektu izdotos sameklēt, viņi labprāt ar to aprunātos par dažiem neapmaksātiem rēķiniem. Ceturtajā izteica domu, ka Lūmiss varētu būt pievienojies rūdas meklētāju partijai, kas devusies uz Seglu kalniem. Piektajā — ļoti modernā viesnīcā — par Lūmisu neviens nebija dzirdējis. Sestajā pārspīlēti eleganti ģērbusies sieviete, dzirdot pieminam Lūmisa vārdu, mazliet histēriski iesmējās, taču atteicās sniegt par viņu jebkādu informāciju.

Septītajā viesnīcā klerks atbildēja Kromptonam, ka Edgars Lūmiss dzīvojot trīssimt četrpadsmitajā numurā. Pašreiz viņš gan esot izgājis, bet iespējams, ka viņu varot sastapt bārā «Sarkanā planēta».

Kromptons pajautāja, kā šo bāru atrast, tad ar strauji pukstošu sirdi devās uz Elderbergas tā dēvēto vecpilsētu.

Šeit viesnīcas bija apbružātas un noplukušas, sienu krāsojums izbalējis un plastmasa stipri cietusi no ikgadējām smilšu vētrām. Spēļu nami šeit drūzmējās cits pie cita un dansingi gan dienas vidū, gan pusnaktī iztaurēja uz ielas savu nevaldāmo līksmi. Lai iepazītos ar vietējo kolorītu, bagātie tūristi šeit klaiņoja apkārt, stiepdami līdzi kameras un skaņu ierakstu aparātus; viņi cerēja no droša, tomēr fotografēšanai piemērota attāluma apskatīt grēcīgos valdzinājumus, kuru dēļ viskaislīgākie piedzīvojumu meklētāji Elderbergu bija iesaukuši par Triju planētu Ninīvi. Te atradās medību veikali, kuros varēja iegādāties visu nepieciešamo nokāpšanai slavenajās Ksanādu alās vai tālam braucienam apvidus mašīnā pa tuksnesi līdz pat Velna lokam. Te bija arī izdaudzinātais Sapņu veikals, kurā pircējiem piedāvāja visplašākajā izvēlē jebkuras narkotiskās vielas; šis veikals plauka, par spīti visām varas iestāžu pūlēm to likvidēt. Un tepat ietves malā dīkdieņi pārdeva «garantēti īstus» marsiešu akmens kalumus un dažnedažādus citus nieciņus, vārdu sakot, visu, ko vien tūristi varētu vēlēties.

Kromptons sameklēja bāru «Sarkanā planēta», iegāja tanī un nogaidīja, kamēr izdosies kaut ko saskatīt blīvajos tabakas dūmu un vīna izgarojumu mākoņos. Viņš lūkofās uz raibos kreklos ģērbtiem tūristiem pie garās letes, uz runīgiem gidiem un skarbiem kalnračiem. Lūkojās uz kāršu galdiem, ko ielenca pļāpājošas sievietes un vīrieši, kuru ādai maigi oranžu krāsu bija piešķīris izdaudzinātais marsiešu iedegums; lai to iegūtu, tā vismaz apgalvoja, esot nepieciešams vesels mēnesis.

Un tad, kļūda šai gadījumā bija izslēgta, viņš ieraudzīja Lūmisu.

Lūmiss sēdēja pie kāršu galda un spēlēja «faraonu» kopā ar ziedošu blondīni, kurai no pirmā acu uzmetiena varēja dot gadus trīsdesmit, no otrā — četrdesmit, bet pēc rūpīgākas aplūkošanas — pat četrdesmit piecus. Viņa spēlēja aizrautīgi, un partneris, vērodams viņu, uzjautrināts smaidīja.

Lūmiss bija slaids, labi noaudzis vīrietis. Viņa manieri ģērbties varētu raksturot ar krustvārdu mīklās bieži sastopamo apzīmējumu «plūksnains». Viņa šauro galvaskausu klāja plāni, gludi atsukāti brūnganpelēki mati. Ne pārāk izvēlīga sieviete laikam būtu saukusi viņu par glītu.

Ārēji viņam nebija ne mazākās līdzības ar Kromptonu, un tomēr abus vienoja netverama radniecība, savstarpēja simpātija, garīgs kontakts, kas piemīt visiem kādreiz sašķeltas personības komponentiem. Saprāts aicināja saprātu, un daļas tiecās pēc veselā ar gandrīz telepātisku spēku. Iekšēja impulsa pamudināts, Lūmiss pacēla galvu un palūkojās Kromptonam taisni acīs.

Kromptons devās viņam pretim. Lūmiss kaut ko pačukstēja gaišmatei, pameta kāršu galdu un sagaidīja Kromptonu zāles vidū.

— Kas jūs tāds esat? — Lūmiss jautāja.

— Elisters Kromptons. Bet jūs droši vien esat Lūmiss? Šis, — viņš norādīja uz sevi, — ir mūsu dabiskais ķermenis un … vai jūs saprotat, par ko es runāju?

— Jā, protams, — Lūmiss teica. — Mani vienmēr interesēja, vai jūs kādreiz parādīsities. Hm … — Viņš aplūkoja Kromptonu no galvas līdz kājām, un redzētais viņu, šķiet, ne sevišķi iepriecināja. — Labi, — Lūmiss turpināja. — Iesim uz manu istabu un aprunāsimies.

Neslēpdams savu nepatiku, viņš vēlreiz palūkojās uz Kromptonu un izveda viņu no bāra.