Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Nākamajā dienā Elisters mēģināja izstrādāt rīcības plānu. Pārliecināt Lūmisu acīmredzot neizdosies. Lidot uz Venēru, meklēt Denu Steku? Nē, arī tas ir bezjēdzīgi. Pat ja Steks gribēs reintegrēties, bez Lūmisa īsta, priekpilna dzīve tik un tā nebūs iespējama. Divas trešdaļas tieksies pēc pilnības kaislīgāk nekā viena un vēl sāpīgāk izjutīs tās trūkumu. Bet Lūmiss joprojām nebūs pierunājams.

Kromptonam neatlika nekas cits kā atmest ar roku reintegrācijai, doties atpakaļ uz Zemi un mēģināt tur puslīdz ciešami iekārtoties. Galu galā zināmu iepriecinājumu varēja rast arī spraigā, pašaizliedzīgā darbā un zināmu apmierinājumu — pastāvībā, piesardzībā un drošībā. Tādā situācijā cilvēks nedrīkst noniecināt pat vispieticīgākās vērtības.

Pieņemt šo lēmumu, protams, nebija viegli. Ar smagu sirdi Elisters piezvanīja uz Elderbergas staciju un pasūtīja biļeti līdz Portņūtonai.

Stundu pirms vilciena atiešanas, tikko Kromptons bija sakravājis mantas, viņa isiabas durvis pēkšņi

atsprāga vaļā. Ienāca Edgars Lūmiss, aši pavērās apkārt, aizcirta durvis un rūpīgi noslēdza tās.

— Esmu pārdomājis, — Lūmiss teica. — Reintegrē- simies!

Kromptona pirmos prieka uzplūdus apslāpēja piepešas aizdomas.

— Kas jūs pamudināja revidēt savu lēmumu?

— Kāda tam nozīme? — Lūmiss iesaucās. — Vai mēs nevarētu …

— Es gribu zināt, kas jūs pamudināja!

— Hm … Kā lai jums izskaidro… Redzat, man tieši…

Pie durvīm kāds enerģiski pieklauvēja. Lūmiss nobālēja tā, ka pat oranžais iedegums nespēja to apslēpt.

— Lūdzu! — viņš nočukstēja.

— Stāstiet! — Kromptons bija nepielūdzams.

Lūmisam uz pieres izspiedās sviedru lāses.

— Nav jau nekas sevišķs, — viņš nobēra. — Dažreiz vīri neprot pienācīgi novērtēt mazos uzmanības pierādījumus, ar kuriem citi iepriecina viņu sievas. Pat bagātnieki reizēm kļūst pārsteidzoši mietpilsoniski. Vīri ir viens no faktoriem, ar kuriem manā darbā saistīts profesionālais risks. Tāpēc reizi vai divas reizes gadā es uzskatu par lietderīgu doties nelielā atvaļinājumā uz alu, kuru esmu iekārtojis Briljantu kalnos. Aļa ir ļoti komfortabla, kaut gan ēdienu izvēle tur nav sevišķi plaša. Bet parasti es šajā alā pavadu tikai dažas nedēļas. Pēc tam viss atkal ir kārtībā.

Klauvējieni kļuva arvien skaļāki.

— Es zinu, Lūmis, ka jūs esat tur iekšā! — skanēja varens bass. — Nāciet ārā vai arī es izlauzīšu šīs nolāpītās durvis un uzmaukšu tās uz jūsu glumā kakla!

Lūmisam nevaldāmi trīcēja rokas.

— Es šausmīgi baidos no fiziskas varmācības, —

viņš teica. — Vai mēs nevarētu reintegrēties? Tad es jums visu paskaidrotu …

— Kāpēc jūs šoreiz nepaslēpāties savā alā? — Kromptons jautāja.

Kaut kas smagi triecās pret durvīm. Lūmiss sāka histēriski spiegt:

— Tā ir jūsu vaina, Krompton! Jūsu ierašanās izsita mani no segliem. Es pazaudēju neparasti precīzo laika izjūtu, savu sesto maņu, kas mani allaž brīdināja par briesmām. Nolādēts, Krompton, es nepaguvu īstajā brīdī pazust! Mani pieķēra nozieguma vietā! Tik tikko izdevās aizmukt… Un šis muskuļotais neandertālietis, šis kretīns, šis iedomīgais jaunbagātnieks joza pa visu pilsētu, izošņāja katru bāru un viesnīcu, draudēdams pārlauzt man kaulus. Es nebiju paņēmis līdzi pietiekami daudz skaidras naudas, lai noīrētu apvidus mašīnu, un man arī nebija laika ieķīlāt savas dārglietas. Bet policisti tikai smīnēja un atteicās mani aizstāvēt. Es lūdzu jūs, Krompton!

Nespēdamas pretoties atkārtotajiem sitieniem, durvis pamazām ieliecās, un atslēga sāka padoties. Kromptons klusībā pateicās liktenim, kas tik savlaicīgi licis izpausties Lūmisa nepilnvērtībai.

— Labi, — viņš teica, — reintegrēsimies.

Divi vīri cieši paJūkojās viens otram acīs — divas daļas, kas tiecās pēc veselā, — un tas ļāva viņiem pārmest tiltiņu pār bezdibeni. Tad Lūmiss nopūtās un viņa Dirjēra ķermenis, salocījies uz pusēm kā lupatu lelle, nogāzās zemē. Tai pašā mirklī Kromptons sagrīļojās, it kā viņam pēkšņi būtu uzkrauta prāva nasta.

Atslēga nokrakšķēja, un durvis atsprāga vaļā. Padrukns melnmatis ar mežonīgi izvalbītām sarkanām acīm ielauzās istabā.

— Ķur viņš ir? — ienācējs kliedza.

Norādījis uz Lūmisa nekustīgo ķermeni, Kromptons paskaidroja:

— Sirdslēkme.

— 0! — melnmatis iesaucās reizē nikns un satriekts. — 0! Jā … O!

— Nešaubos, ka viņš to ir pelnījis, — Kromptons dzedri piezīmēja, paņēma koferi un izgāja no istabas, lai vēl pagūtu noķert vakara ātrvilcienu.

Ilgais ceļojums pa Marsa līdzenumiem abiem nāca kā gaidīta un ļoti vajadzīga atelpa. Tas deva Kromptonam un Lūmisam iespēju tuvāk sapazīties un atrisināt dažas būtiskas problēmas, ar kurām neizbēgami jāsaduras diviem prātiem, kas mīt vienā ķermenī.

Jautājums par varu un vadību domstarpības neradīja. Kromptons bija dominējošā personība un trīsdesmit piecus gadus šī organisma vienīgais saimnieks. Normālos apstākļos Lūmiss nekad nevarētu iegūt virsroku un to arī nevēlējās. Viņš labprātīgi piekāpās, samierinājās ar pasīvu lomu un, būdams pēc dabas lādzīgs, kļuva par komentētāju, padomdevēju un draugu.