Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Pieredzes trūkums nav nekāds attaisnojums, — Lūmiss stingri noteica. — Daba ir ļoti augstsirdīga, palīdzēdama cilvēkam atklāt savus noslēpumus. Padomā pats: bebri, jenoti, vilki, tīģeri, peles un citas radības, kurām nav ne simtās daļas tava intelekta, priekšzīmīgi tiek galā ar to, kas tevi tā mulsina. Tu taču negribēsi pieļaut, lai kaut kāda pele tevi pārspēj!

Kromptons piecēlās, noslaucīja svelošo pieri un nedroši paspēra dažus soļus uz durvju pusi. Bet tad viņš piepeši pagriezās un apsēdās gultā.

— Absolūti izslēgts, — viņš paziņoja.

— Bet kāpēc?

— Tas būtu neētiski. Jaunā lēdija ir precējusies.

— Laulības, — Lūmiss pacietīgi skaidroja, — izdomājuši cilvēki. Arī tad, kad no laulībām vēl nebija ne vēsts, uz Zemes dzīvoja vīrieši un sievietes un viņu starpā pastāvēja zināmas attiecības. Dabas likumi vienmēr ir pārāki par cilvēku likumdošanas aktiem.

— Tas tomēr būtu amorāli, — Kromptons ne sevišķi enerģiski iebilda.

— It nemaz, — Lūmiss centās viņu pārliecināt.

— Tu esi neprecējies, tāpēc tevi neviens nevar nosodīt par šādu rīcību. Precējusies ir jaunā lēdija. Viņai arī jāuzņemas atbildība. Turklāt neaizmirsti, viņa ir cilvēks — būtne, kas spēj domāt un lemt, nevis lelle, kas uzskatāma par vīra kustamo īpašumu, šī sieviete jau ir visu izlēmusi, un mums atliek vienīgi cienīt viņas neatkarīgo raksturu, pretējā gadījumā mēs viņu apvainotu. Un pēdīgi jautājums par vīru. Viņš neko neuzzinās, un tāpēc arī nebūs cietis. Īstenībā viņš būs pat ieguvis. Lai izpirktu savu vainu, sieva būs pret viņu neparasti mīļa. Vīrs domās, ka tas izskaidrojams ar viņa personības spēku, un jutīsies visnotaļ glaimots. Kā redzi, Krompton, visi būs ieguvuši, un neviens nebūs zaudējis.

— Tīrā sofistika, — Kromptons nomurmināja, tomēr saņēmās un paspēra vēl dažus soļus uz durvju pusi.

— Malacis! — Lūmiss iesaucās.

Kromptons muļķīgi pasmaidīja un atvēra durvis. Pēkšņi viņam kaut kas iešāvās prātā; viņš aizcirta durvis un atgriezās gultā.

— Absolūti izslēgts, — Kromptons teica.

— Kas tad šoreiz vainas?

— Argumenti, kurus tu minēji, — Kromptons sacīja,

— var būt un var arī nebūt saprātīgi. Man ir pārāk maz pieredzes, lai spriestu par to. Bet vienu gan es zinu. Neko tādu es nedarīšu, kamēr tu mani novēro!

— Bet, nolāpīts, «tu» un «es» šajā gadījumā ir viens un tas pats! Mēs taču esam viena veselā divas sastāvdaļas!

— Nē, vēl ne, — Kromptons iebilda. — Pagaidām mēs esam divi šizoīdi, divi cilvēki vienā ķermenī. Vēlāk, kad būs notikusi reintegrācija … Bet pašreizējos apstākļos elementāra pieklājības sajūta man neļauj darīt to, uz ko tu skubini. Tas ir neiespējami! Es vairs nevēlos runāt par šo tematu.

Lūmisa pacietība bija izsmelta. Juzdamies nežēlīgi iegrožots, kavēts savas personības visdziļāko tieksmju izpausmē, viņš sāka ārdīties, kliegt un lamāt Kromptonu visneķītrākajiem vārdiem, no kuriem «puņķainais smerdelis» bija paši nevainīgākie. Lūmisa dusmas izraisīja sāpīgus uzbudinājuma viļņus Kromptona smadzenēs un atbalsojās visā viņu ķopīgajā organismā. Šķirtne starp Lūmisu un Kromptonu padziļinājās; parādījās jaunas plaisas, un bezdibenis draudēja viņus izolēt gluži kā doktoru Džekilu un misteru Haidu pazīstamajā Stīvensona romānā.

Dominējošās personības stāvoklis palīdzēja Kromptonam atvairīt lielākās briesmas. Bet, iekarsušas zvērīgā naidā pret Lūmisu, viņa smadzenes sāka izstrādāt antivielas. Šo līdz galam vēl neizpētīto ķermenīšu tāpat kā leikocītu uzdevums ir ielenkt un likvidēt slimības perēkļus.

Lūmiss izbijies atkāpās, kad antivielas sāka veidot kaut ko līdzīgu sanitārajam kordonam, uzmākdamās, vajādamas un iežņaugdamas viņu arvien ciešākā lokā.

— Krompton, lūdzu! …

Lūmisam draudēja pilnīgs ieslodzījums, mūžīga trimda vienā no Kromptona apziņas tumšākajiem kaktiem. Līdz ar to būtu zudušas pēdējās cerības uz reintegrāciju. Taču Kromptons laikus paspēja atgūt garīgo līdzsvaru. Antivielu plūsma apsīka; siena izgaisa, un Lūmiss bikli atgriezās savā vietā.

Labu laiku viņi viens ar otru nerunāja. Sabozies un ierāvies sevī, Lūmiss zvērēja nekad nepiedot Kromptonam tādu nežēlību. Tomēr vispirms viņš bija jūtu cilvēks, kas vienmēr dzīvo tagadnē, viegli aizmirst pagātni un nespēj raizēties par nākotni. Nākamajā dienā viņa sašutums jau bija izkūpējis; Edgars Lūmiss atkal bija miermīlīgs un jautrs.

Kromptons nespēja tik viegli aizmirst, bet kā personības dominējošā sastāvdaļa viņš apzinājās savu atbildību un darīja visu, lai atjaunotu sadarbību. Drīz abi rīkojās tik saskanīgi, cik vien tas šajos apstākļos bija iespējams.

Lūmiss un Kromptons vienojās turpmāk vairīties no jaunās lēdijas sabiedrības. Ceļojuma beigu posms pagāja ātri, un pēdīgi Venēra bija klāt.

Viņi izkāpa 3. pavadonī, kur nokārtoja ar muitas, imigrācijas un sanitāro pārbaudi saistītās formalitātes. Turpat viņiem izdarīja injekcijas pret tirpuļdrudzi, Venēras mēri, Naita slimību un lielo kašķi. Iedeva pulverus pret purva sērgu, graudiņus zilās melanholijas atvairīšanai un beidzot atļāva ar tuvsatiksmes raķeti nolaisties Portņūhārlemas kosmodromā.