Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Taču reintegrācija nenotika. Kromptons un Lūmiss eksistēja kā planēta un mēness, kā neatkarīgas, tomēr cieši saistītas būtnes, kas piesardzīgi cenšas izpētīt viena otru, bet nevēlas un arī nespēj atteikties no savas patstāvības. Protams, zināma tuvināšanās un mijiedarbība notika, taču bez Dena Steka — pēdējās trūkstošās sastāvdaļas, — atsevišķie elementi nevarēja pilnīgi saplūst, izveidot stabilu personību.

Un vispār, Kromptons atgādināja optimistiski noskaņotajam Lūmisam, nav nekādas garantijas, ka reintegrācija izdosies. Pat labākajā gadījumā — ja Steks gribētu viņiem pievienoties (bet viņš var arī negribēt) — pastāv varbūtība, ka trīs šizoīdi pretosies saplūšanai vai nespēs to panākt, un tad viņu konflikti viena organisma ietvaros ātri novedīs pie neārstējama ārprāta.

— Kādēļ priekšlaikus raizēties par to, veco zēn? — Lūmiss jautāja.

— Tāpēc, ka neraizēties par tādām lietām nav iespējams, — Kromptons sacīja. — Pat ja reintegrācija notiks, rezultāts var būt nestabils. Patoloģiskie elementi var ņemt virsroku, un tad …

— Šā vai tā mums vajadzēs samierināties ar faktiem, — Lūmiss teica. — Gan jau viss pamazām nokārtosies.

Kromptons piekrita. Viņa personības otrais komponents, labdabīgais, bezrūpīgais sibarīts Lūmiss, jau bija sācis viņu ietekmēt. Ar gribas piepūli Kromptons piespieda sevi vairs neraizēties. Drīz viņš spēja atsākt krustvārdu mīklu minēšanu, bet Lūmiss ņēmās sacerēt jaunas dziesmiņas pirmo pantu.

Ātrvilciens iebrauca Portņūtonā; tuvsatiksmes raķete nogādāja Kromptonu uz Marsa 1. staciju. Tur viņš nokārtoja ar muitas, imigrācijas un sanitāro pārbaudi saistītās formalitātes, iekāpa «Hopoverā» un aizlidoja līdz Pārsēšanās punktam. Kuģi uz Venēru vajadzēja gaidīt piecpadsmit dienas. Rosīgs biļešu kasieris pasažieriem kaut ko stāstīja par «opozīciju» un «ekonomiskajām orbītām», bet jie Kromptons, ne Lūmiss nenieka nesaprata no tā.

Aizkavēšanās tomēr izrādījās ļoti noderīga. Lūmisam izdevās ar Kromptona roku tīri pieņemami parakstīt vēstuli kādam draugam Elderbergā, kuru viņš lūdza visu atstāto īpašumu pārvērst skaidrā naudā, samaksāt parādus, paturēt starpnieka tiesu un nosūtīt atlikumu Kromptonam, viņa mantiniekam. Vienpadsmitajā dienā tas bija izdarīts, un Kromptons saņēma apmēram trīs tūkstošus dolāru, kas vigam bija vairāk nekā vajadzīgi.

Beidzot Venēras raķete startēja. Kromptons tūlīt sēdās pie mācību grāmatām, lai apgūtu «beisik igdru» — valodu, kurā runā Venēras iedzimto vairākums. Pirmo reizi mūžā arī Lūmiss pamēģināja strādāt: viņš nolika malā savu dziesmiņu un centās iegaumēt igdras gramatiku. Sarežģītās konjugācijas un deklinācijas Lūmisam, protams, ātri apnika, bet aiz cieņas pret čaklo, strādīgo Kromptonu viņš, cik vien labi spēdams, turpināja iesākto darbu.

Kromptons savukārt centās pavirzīties uz priekšu skaistuma izpratnē. Lūmisa mudināts un atbalstīts, viņš apmeklēja kuģī sarīkotos koncertus, apskatīja galvenajā zālē izstādītās gleznas, ilgi un nopietni vēroja skatu ekrānos mirdzošās zvaigznes. Un, lai gan šķita, ka tādējādi viņš iznieko milzum daudz laika, Kromptons tomēr neatteicās no sava nodoma.

Pirmo reizi viņu sadarbība tika apdraudēta lidojuma desmitajā dienā. Tam par iemeslu bija kāda Venēras plantatora sieva, ar kuru Kromptons iepazinās pie skatu ekrāniem. Pēc ārstēšanās vienā no Marsa tuberkulozes sanatorijām viņa tagad lidoja mājup.

Šo neliela auguma, slaido, kustīgo sievieti ar starojošām acīm un spožiem, melniem matiem ilgais ceļojums izplatījumā bija manāmi nogurdinājis.

Kromptons pavadīja viņu uz kuģa atpūtas zāli. Izdzēris četrus martini, viņš kļuva tik pieļāvīgs, ka deva Lūmisam iespēju rīkoties, ko pēdējais arī labprāt izmantoja. Fonogrāfam skanot, Lūmiss dejoja ar jauno sievieti, tad augstsirdīgi atkāpās, ļaujot Kromptonam pārņemt iniciatīvu. Kromptons nervozēja, tvīka un jauca dejas soļus, tomēr jutās bezgala priecīgs. Un tas bija Kromptons, kas viņu veda atpakaļ pie galda, Ķrom- ptons, kas turpināja rotaļīgo sarunu, un Kromptons, kas pieskārās viņas rokai, kamēr Lūmiss pašapmierināti noraudzījās uz visu to.

Apmēram pulksten divos naktī simpātiskā tumšmate aizgāja, iepriekš uzsvērti pieminējusi savas kajītes numuru. Streipuļodams kā drudzī, arī Kromptons atgriezās savā kajītē un laimīgs iekrita gultā.

— Nu? — Lūmiss vaicāja.

— Ko «nu»?

— Ejam. Ielūgums bija pietiekami nepārprotams.

— Nekāda ielūguma nebija, — Kromptons apmulsis iebilda.

— Viņa nosauca savas kajītes numuru, — Lūmiss paskaidroja. — Ievērojot visu, kas šovakar noticis, tas neapšaubāmi nozīmē ielūgumu, es pat teiktu — pavēli.

— Nevar būt! — Kromptons iesaucās.

— Paļaujies uz mani, — Lūmiss sacīja. — Man tādās lietās ir zināma pieredze. Ielūgums izteikts, ceļš vaļā. Uz priekšu!

— Nē, nē, — Kromptons minstinājās. — Es negribu … Tas ir, es ne.. nevaru..