Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Lūmisa apartamentu greznība Elisteram bija negaidīts atklājums. Viņš gandrīz paklupa, sperot pirmo soli uz mīksti atsperīgā austrumnieku paklāja. Gaisma istabā likās blāvi zeltaina, un tās maigajā spīdumā pa sienām rotaļīgi slīdēja dīvaini satraucošas, gaisīgas ēnas; brīžiem tās ieguva cilvēku apveidus, savijās un saplūda cita ar citu, pārvērtās par dzīvnieku tēliem un visfantastiskākajiem bērnu sapņu rēgiem un pēdīgi izzuda griestu mozaīkā. Kromptons bija dzirdējis par ēnu mūziku, bet nekad agrāk to nebija redzējis.

— Pašreiz rāda «Nolaišanos Karterumā». Jauka kompozīcija, vai ne?

— Tiešām … izteiksmīgs gabals, — Kromptons piekrita. — Bet tāds prieks laikam ir šausmīgi dārgs.

— Es domāju gan, — Lūmiss nevērīgi izmeta. — Starp citu, tā ir dāvana.. Bet vai jūs neapsēstos?

Kromptons iekārtojās atzveltnes krēslā, kas tūdaļ pielāgojās viņa ķermeņa formai un sāka viegli masēt muguru.

— Varbūt iedzersim?

Kromptons klusēdams pamaja ar galvu. Viņš pēkšņi saoda īpatnēju aromātu — sarežģītu, reizē asu un saldenu, ar tikko jaušamu trūdu piegaršu.

— Šī smarža …

— Pie tās jāpierod, — Lūmiss pasmaidīja. — Ožas sonāte, ēnu mūzikas pavadījums. Tūlīt es to izslēgšu.

Taču izslēdzis- vienu aparātu, Lūmiss ieslēdza otru. Kromptons saklausīja melodiju, kas it kā pati no sevis bija radusies viņa galvā. Tā skanēja lēni, jutekliski un mokoši smeldzīgi, un Kromptonam likās, ka viņš to kādreiz jau dzirdējis — citā laikā un citā vietā.

— «Dēja Vu», — Lūmiss paskaidroja. — Tieša translācija uz dzirdes centriem. Burvīgs nieciņš, vai ne?

Kromptons saprata, ka Lūmiss cenšas viņu iespaidot. Un, jāsaka, tas izdevās. Kamēr Lūmiss pildīja glāzes, Elisters vērīgi aplūkoja istabu — skulptūras, aizkarus, mēbeles un visādas ierīces; viņa klerka smadzenes automātiski aprēķināja, cik šīs mantas varētu maksāt, pieskaitīja klāt izdevumus, kas saistīti ar kravas transportēšanu no Zemes, kā ari attiecīgo muitas nodokli un aplēsa gala rezultātu.

Apmulsis viņš konstatēja, ka šajā istabā vien Lūmiss savācis priekšmetus, kas maksā vairāk, nekā Kromptons būtu varējis nopelnīt, strādādams par klerku veselus trīs mūžus un piedevām vēl mūža ceturto daļu.

Lūmiss pasniedza Kromptonam glāzi.

— Tas ir medalus, — viņš teica. — Sezonas pēdējais modes kliedziens …

Kromptons izdzēra malciņu.

— Gards, — viņš teica. — Un, jādomā, arī dārgs.

— Kā tad. Bet par labu mantu izdot naudu nav žēl, vai ne?

Kromptons neatbildēja. Viņš cieši uzlukoja Lūmisu un drīz ieraudzīja pirmās, gandrīz vēl nemanāmās Dirjēra ķermeņa sairšanas pazīmes. Kromptons rūpīgi vēroja pareizos, glītos sejas vaibstus, marsieša oranžo iedegumu, gludos brūnganpelēkos matus, apģērba nevērīgo eleganci, smalko grumbiņu tīklu ap acīm, iekritušos vaigus, uz kuriem varēja saskatīt kosmētikas pēdas. Kromptons vēroja Lūmisa smaidu (tā parasti mēdz smaidīt patmīļi, kas sev visu atļauj un piedod), lūpu nicīgo izliekumu, viņa nervozos pirkstus, kas glāstīja

brokāta audumu, bezgalīgo pašapmierinātību, ko pauda šī greznajā atpūtas krēslā zvilnošā figūra.

Lūk, Kromptons domāja, juteklības stereotips — cilvēks, kas tiecas vienīgi pēc izpriecām un laiskuma. Lūk, no Uguns atvasinātā sangviniskā temperamenta iemiesojums; to rada pārmērīgi karstas asinis, kas mudina cilvēku uz nepiedienīgu līksmi un pārmērīgu aizraušanos ar miesīgām baudām. Un gluži tāpat kā viņš, Kromptons, arī Lūmiss ir primitīva, sekla personība, kuras vēlēšanās viegli uzminamas un bailes — acīm redzamas.

Lūmisā mājoja viss Kromptona dzīvesprieks; savā laikā atdalīts no viņa un ieprojicēts Dirjēra ķermenī, tas bija kļuvis par atsevišķu indivīdu. Būtībā Lūmiss reprezentēja to baudkāri un baudītprasmi, kuras trūkumu tik sāpīgi izjuta paša Kromptona miesa un gars.

— Kā jums izdodas savilkt kopā galus? — Elisters skarbi jautāja.

— Pateicoties zināmiem pakalpojumiem, kurus sniedzu par maksu, — Lūmiss smaidīdams atbildēja.

— Runājot skaidri un gaiši, jūs esat izspiedējs, parazīts! Mielojaties uz bagāto dīkdieņu rēķina, kuri bariem saplūst Elderbergā.

— Jūs, mans strādīgais, puritāniskais brāli, protams, raugāties uz šīm lietām no tāda viedokļa, — teica Lūmiss, aizkūpinādams ziloņkaula krāsas cigareti. — Taču es uz tām skatos citādi. Padomājiet pats! Šodien viss tiek darīts nabago labā, it kā neprasme gādāt par sevi būtu īpašs nopelns. Bet arī bagātajiem ir savas vajadzības! Tās gan atšķiras no nabaga ļaužu vajadzībām, taču tādēļ nav mazāk asas. Trūkumcietēji prasa barību, pajumti, medicīnisko palīdzību. Par visu to gādā valdības. Bet kā ir ar bagātnieku vajadzībām? Ļaudis smīdina jau pati doma, ka bagātajiem varētu būt kaut

kādas problēmas; bet vai tas vien, ka cilvēkam ir stabils kredīts, izslēdz problēmu rašanās iespēju? Nekā tamlīdzīga! Gluži otrādi: līdz ar labklājības pieaugumu vajadzības aug un kļūst asākas, tādēļ bagātnieks bieži atrodas daudz neapskaužamākā stāvoklī nekā viņa nabadzīgais brālis.

— Tādā gadījumā … kāpēc bagātais neatsakās no savas bagātības? — Kromptons vaicāja.