Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Ārstējošais neirohipnotists doktors Vleisiks pārskatā atzīmēja^ ka trīs personības, būdamas neadekvātas, neatbilstošas cita citai, nevar cerēt uz sekmīgu reintegrāciju, pat sasniegušas likumā paredzēto trīsdesmit piecu gadu vecumu. Operācija izdarīta par vēlu; komponenti zaudējuši vitāli nepieciešamo rakstura iezīmju kopību un saskaņu, bez kuras nav iedomājama viņu līdzāspastāvēšana. Pārskats mudināja visus trīs atteikties no tiesībām uz reintegrāciju un dzīvot, cik vien labi tas iespējams, katram savas personības ietvaros.

Tiem diviem, kas bija ieprojicēti Dirjēra ķermeņos, deva jaunus vārdus. Pēc tam viņus aizsūtīja uz bērnu namiem, vienu uz Marsu, otru — uz Venēru. Ārsti, protams, vēlēja viņiem labu, taču cerību, ka šie novēlējumi piepildīsies, bija ļoti maz.

Elisters Kromptons, savā dabiskajā ķermenī palikusī dominējošā personība, pēc operācijas atspirga, bet divas ļoti svarīgas viņa trešdaļas bija zudušas kopā ar atdalītajiem šizoīdiem. Tāpēc Kromptonam trūka daudzu tīri cilvēcisku emociju un spēju, kas nebija nedz atgūstamas, nedz arī aizstājamas.

Kromptons izauga, saglabādams tikai personības atlikušajai daļai raksturīgās īpašības — pienākuma apziņu, kārtīgumu, neatlaidību, piesardzību. Šo īpašību neizbēgamā hipertrofija pārvērta viņu par stereotipu — aprobežotu, primitīvu indivīdu, kas asi izjuta savus trūkumus un kaislīgi tiecās pēc pilnveidošanās, pēc saplūšanas ar zudušajiem komponentiem, pēc reintegrāci- jas …

— Lūk, tādas tās lietas, Elister, — teica doktors Beringers, aizvērdams aktu vākus. — Doktors Vleisiks kategoriski iebilst pret reintegrāciju, un es diemžēl esmu spiests viņam piekrist.

— Tā ir mana vienīgā cerība, — Kromptons iesaucās.

— Cerību praktiski nav, — doktors Beringers sacīja. — Tu vari iekļaut sevī šīs personības, bet tev nepietiek garīgās stabilitātes, lai tās kontrolētu, lai ar tām saplūstu. Elister, mēs tevi izglābām no vīrusu šizofrēnijas, bet uzņēmība pret šo slimību tevī ir saglabājusies. Pamēģini reintegrēties, un tu taisnā ceļā nokļūsi funkcionālās šizofrēnijas nagos, turklāt — uz visiem laikiem!

— Bet citiem reintegrācija taču izdevusies! — Kromptons iebilda.

— Protams, daudziem tā izdevusies. Bet visos šajos gadījumos operāciju izdarīja laikus — tad, kad šizoī- die komponenti vēl nebija paspējuši pilnīgi atsvešināties.

— Esmu nolēmis izmantot vienīgo izdevību, — Kromptons paziņoja. — Dodiet manu dirjēru vārdus un adreses!

— Vai tad tu nedzirdēji, ko teicu? Jebkurš mēģinājums reintegrēties tev nozīmēs ārprātu vai kaut ko vēl ļaunāku. Kā tavs ārsts es nevaru..

— Dodiet man adreses, — Kromptons — ledaini atkārtoja. — Likums ir manā pusē. Es jūtu, ka man pietiks stingrības, lai savaldītu savus šizoīdus. Un, kad būšu tos savaldījis, notiks reintegrācija. Mēs kļūsim par vienotu veselo. Es atkal būšu pilnvērtīgs cilvēks.

— Tu nevari iedomāties, kas tie par subjektiem, — doktors Beringers sacīja. — Tu uzskati sevi par nepilnvērtīgu? Elister, tu esi dārgakmens salīdzinājumā ar šo gružu kaudzi!

— Tas nav svarīgi, — Kromptons teica. — Šīs būtnes ir daļa no manis. Lūdzu, viņu vārdus un adreses!

Gurdi šūpodams galvu, doktors kaut ko uzrakstīja un pasniedza zīmīti Kromptonam.

— Elister, tici man, īstenībā tev nav ne mazāko cerību. Lūdzu, apdomā …

— Paldies, doktor Beringer. — Kromptons viegli paklanījās un atstāja kabinetu.

Uz ielas Elistera apņēmība drīz vien izgaisa. Viņš nebija uzdrīkstējies atklāt doktoram Beringeram savas šaubas; labsirdīgais sirmgalvis noteikti būtu viņu atrunājis no reintegrācijas. Bet tagad, kad vārdi un adreses atradās viņa kabatā un visa atbildība gūlās tikai uz viņa pleciem, Elisteru arvien vairāk nomāca bažas. Viņu sāka kratīt drebuļi. Tiesa, šo nervu lēkmi uz brīdi izdevās apspiest. Viņš paspēja sameklēt taksi un atgriezties savā mēbelētajā istabā, kur nekavējoties iekrita gultā.

Veselu stundu Kromptons gulēja, pieķēries piegultas gala kā slīcējs pie salmiņa, un trīcēja aiz satraukuma. Pēc tam lēkme pārgāja. Viņš kļuva spējīgs tiktāl valdīt pār savām rokām, ka varēja izvilkt no kabatas un aplūkot ārsta iedoto zīmi.

Pirmais tajā bija minēts Edgars Lūmiss no Elder- bergas uz Marsa. Otrs bija Dens Steks no Austrumu purva uz Venēras. Nekā cita zīmītē nebija.

Kā izskatās šie viņa personības sastāvdaļu iemie^ sojumi? Kādus raksturus, kādu stereotipu vaibstus ieguvuši no viņa atšķirtie segmenti?

Zīmītē par to nebija ne vārda. Atbildes uz šiem jautājumiem būs jāatrod pašam.

Viņš izlika pasjansu un sāka apsvērt, ar kādu risku viņa nodoms saistīts. Kromptona agrākajam, neintegrēti šizofrēniskajam prātam piemita nepārprotama tieksme uz slepkavošanas māniju. Vai pēc reintegrāci- jas, pieņemot, ka tā būtu iespējama, kaut kas mainīsies un šī tieksme zudīs? Vai viņam maz ir tiesības laist pasaulē potenciālu briesmoni? Vai ir jēga spert tādu soli, kas draud iedzīt viņu ārprātā, katatonijā, nāvē?