Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Par šīm iespējām Kromptons domāja līdz vēlai naktij. Beidzot iedzimtā piesardzība guva virsroku. Viņš rūpīgi salocīja ārsta zīmi un ielika to galda atvilktnē. Lai cik stipri Elisters gribēja reintegrēties, briesmas bija pārāk lielas. Viņa pašreizējais dzīves veids šķita tomēr pievilcīgāks par ārprātu.

Nākamajā dienā viņš devās meklēt klerka vietu un drīz arī atrada to kādā cienījamā firmā.

Vecie ieradumi tūdaļ stājās spēka. Ar robota precizitāti viņš atkal ik rītu tieši deviņos sēdās pie rakstāmgalda, piecos pēc pusdienas aizvēra kantora grāmatas, atgriezās mēbelētajā istabā, paēda ne visai garšīgas, toties barojošas vakariņas, izlika trīs pasjansus, atminēja vienu krustvārdu mīklu un iemiga savā šaurajā gultā. Un atkal sestdienu vakaros noskatījās kinofilmas, svētdienās studēja ģeometriju, reizi mēnesī pirka, lasīja un saplēsa piedauzīgu žurnālu.

Elistera riebums pret sevi pieauga arvien vairāk. Viņš mēģināja nodarboties ar marku kolekcionēšanu un atmeta to, iestājās Apvienotajā Laimes klubā un aizbēga jau no pirmā stīvi manierīgā deju vakara, centās apgūt šaha spēli un atteicās arī no tā. Ar šādiem līdzekļiem viņa aprobežotība, izrādās, nebija pārvarama.

Visapkārt Kromptons redzēja bezgala daudzveidīgas, emocionālas cilvēku attiecības. Viņa acu priekšā dzīve rīkoja dzīres, kurās viņam nebija iespējams piedalīties. Arvien neatlaidīgāk Elisteram sāka uzmākties vīzija: vēl divdesmit viņa mūža gadi paiet nepārtrauktā, vienmuļā klerka darbā; vēl trīsdesmit četrdesmit gadu bez atpūtas, bez atvieglojuma, bez cerībām, un tikai nāve dara galu šīm mocībām.

Veselus sešus mēnešus Kromptons metodiski apdomāja situāciju. Beidzot viņš nosprieda, ka salīdzinājumā ar viņa tagadējo dzīves veidu pat ārprātam dodama priekšroka.

Tāpēc viņš vēlreiz pameta darbu, izņēma no bankas cītīgi krātos ietaupījumus un nopirka biļeti uz Marsu, lai Elderbergā sameklētu Edgaru Lūmisu.

Iežmiedzis padusē krustvārdu mīklu sējumu, Kromptons noteiktajā laikā ieradās Aidlvaildas kosmodromā, izturēja krietnu pārslodzi ceļā uz 3. pavadoni, iekāpa «Lockheed-Lackawanna» tuvsatiksmes raķetē, kas aizveda viņu līdz Pārsēšanās punktam, pēc tam — «Ho- poverā», kas kursēja starp Pārsēšanās punktu un Marsa 1. staciju, nokārtoja visas ar muitas, imigrācijas un sanitāro pārbaudi saistītās formalitātes un beidzot laimīgi nolaidās Portņūtonā. Tur viņš pavadīja triju dienu ilgo aklimatizācijas periodu, iemācījās elpot ar palīg- plaušu, stoiski pacieta stimulatora injekcijas un pēdīgi dabūja vīzu, kas ļāva apceļot visu planētu. Tādējādi sagatavots, Kromptons ieņēma vietu ātrvilcienā uz Elderbergu — pilsētu, kas atradās netālu no Marsa dienvidpola.

Vilciens lēni šķērsoja vienmuļi plakanos Marsa līdzenumus, vilkās gar pelēcīgiem krūmājiem, kas saltajā, retinātajā gaisā izmisīgi cīnījās par savu eksistenci, šad tad iebrauca purvainos apnicīgi zaļas tundras novados. Kromptons visu laiku minēja krustvārdu mīklas. Kad vagona pavadonis brīdināja pasažierus, ka vilciens tuvojas Lielajam kanālam, viņš uz mirkli ieinteresēts pavērās logā. Bet tur bija redzama vienīgi sekla, lēzenu krastu ieskauta sen izžuvušas upes gultne. Augi tās dubļainajā dibenā likās tumši zaļi, gandrīz melni. Kromptons atkal pievērsās savām krustvārdu mīklām.

Viņi brauca pa Oranžo tuksnesi un pieturēja mazās stacijās, kur bārdaini imigranti ar milzu platmalēm galvā iekāpa vilcienā, lai saņemtu vitamīnu koncentrātus un mikrofilmās reproducētu «Sunday Times». Beidzot ātrvilciens sasniedza Elderbergas nomales.

Sī pilsēta bija veikalniecisku darījumu centrs, kur satikās visi Dienvidu polārās joslas kalnraktuvju un fermu īpašnieki. Vienlajkus tā bija kūrvieta, kuru bagātnieki apmeklēja, lai paplunčātos slavenajās Ilga mūža vannās, vai tāpat vien — lai gūtu jaunus iespaidus. Vulkāniskās aktivitātes dēļ šis apvidus, kura temperatūra svārstījās ap 67 grādiem pēc Fārenheita, bija pats siltākais uz Marsa. Vietējie iedzīvotāji to mēdza dēvēt par tropiem.

Atstājis mantas nelielā motelī, Kromptons pievienojās spilgti ģērbušos vīriešu un sieviešu pūlim, kas pastaigājās pa Elderbergas dīvaini nekustīgajām ietvēm.

Viņš iemeta acis spēļu namos, blenza uz veikaliem, kur pārdeva neviltotus zudušās marsiešu civilizācijas daiļ- amatnieku izstrādājumus, ielūkojās modernos kokteij- holos un žilbinoši mirdzošos restorānos. Kad viņu uzrunāja jauna, spilgti izkrāsota meiča, aicinādama iegriezties Tīles mammas namā, kur pazeminātā gravitācija darīja vēl daudz tīkamāku to, kas tāpat bija diezgan tīkams, Kromptons pārbijies bēga prom. Lai atkratītos no šīs meičas un vismaz duča viņai līdzīgu, Elisters iegriezās kādā skvērā un apsēdās uz soliņa, cenzdamies kaut cik sakārtot domas.