Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Ar robota nolāpīto regularitāti Kromptons dienu no dienas precīzi pulksten deviņos sēdās pie rakstāmgalda. Tieši piecos viņš kārtīgi aizvēra kantora grāmatas un atgriezās savā mēbelētajā istabā. Paēda ļoti pieticīgas un ne sevišķi garšīgas, toties barojošas vakariņas, izlika trīs pasjansus, atminēja vienu krustvārdu mīklu un gāja gulēt. Ik sestdienas vakaru viņš, pārgalvīgi līksmu jauniešu grūstīts, kinoteātrī noskatījās filmu. Svētdienās un svētku dienās studēja Eiklīda ģeometriju, jo bija stingri pārliecināts, ka cilvēkam kaut kas jādara, lai sevi pilnveidotu. Reizi mēnesī Kromptons mēdza aiz- lavīties uz laikrakstu kiosku, kur paslepus iegādājās visai piedauzīgu žurnālu. Savā istabā viņš to kāri izlasīja, pēc tam, juzdams nepārvaramu riebumu, saplēsa ienīsto izdevumu driskās.

Kromptons, protams, apzinājās, ka ticis pārvērsts par stereotipu paša veselības labad, un centās samierināties ar to. Kādu laiku viņš mēģināja uzturēties citu, tikpat primitīvu un seklu indivīdu sabiedrībā. Bet šie ļautiņi šķita truli, pašapmierināti un klīrīgi savā manierībā. Viņi bija tādi jau no dzimšanas, turpretim Kromptonu ārsti bija padarījuši tādu vienpadsmit gadu vecumā. Drīz viņš saprata, ka šie cilvēki ir pilnīgi neciešami, tāpat kā viņš acīmredzot bija neciešams visiem pārējiem.

Elisters nežēloja pūles, lai pārvarētu sava rakstura smacējošo aprobežotību. Viņš pat apsvēra iespēju emigrēt uz Venēru vai Marsu, bet praktiski šajā virzienā neko neuzsāka. Reiz Kromptons lūdza palīdzību Ņujorkas Romantikas dienestam, un viņam noorganizēja tikšanos. Iespraudis svārku atlokā baltu neļķi, viņš devās pretim nepazīstamajai mīļākai. Taču kvartāla attālumā no tikšanās vietas Elisteram uznāca tādi drebuļi, ka viņš bija spiests atgriezties mājās. Lai nomierinātu nervus, Elisters tonakt atminēja sešas krustvārdu mīklas un izlika deviņus pasjansus, taču arī šie pārbaudītie paņēmieni līdzēja tikai īsu laiciņu.

Lai cik izmisīgi Kromptons pūlējās, viņš nespēja rīkoties citādi kā vien atbilstoši sava rakstura šaurajiem ietvariem. Elistera naids pret sevi un ārstiem nemitīgi pieņēmās spēkā, un vienlaikus auga arī viņa alkas pēc pašpārveidošanās.

Bija tikai viena iespēja, kā piepildīt šīs alkas — ienirt pārsteidzoši daudzveidīgajā dzīvē, atgūt iekšējās pretrunas, kaislības, visu to cilvēcīgo, kas piemita citiem. Tāpēc Kromptons strādāja un gaidīja, līdz beidzot sagaidīja trīsdesmit piekto dzimšanas dienu. Tas bija federālo likumu noteiktais minimālais vecums, kad tiek atļauta Personības Reintegrācija.

Nākamajā dienā pēc savas trīsdesmit piecu gadu jubilejas Kromptons iesniedza šefam atlūgumu, izņēma no bankas septiņpadsmit sūra darba gados sakrātos ietaupījumus un devās pie ārsta, cieši apņēmies atgūt to, ko bija zaudējis agrā jaunībā.

Vecais doktors Beringers ieveda Kromptonu kabinetā, piebīdīja viņam ērtu atzveltnes krēslu un teica:

— Nu, manu zēn, mēs ilgi neesam tikušies. Kā jūties?

— Drausmīgi, — Kromptons atbildēja.

— Kas īsti tevi satrauc?

— Mans «es», — Kromptons sacīja.

— Hm… — vērīgi ielūkojies Kromptona tipiskajā klerka sejā, doktors norūca. — Jūties nedaudz aprobežots?

— «Aprobežots» nav īstais vārds, — Kromptons ar uzsvaru teica. — Es esrnu mašīna, robots, nulle…

— Nu, nu, — doktors Beringers viņu mierināja. — Tik traki jau nav. Tiesa, pielāgošanās prasa laiku…

— Esmu sev apnicis līdz nāvei, — Kromptons kategoriski paziņoja. — Gribu reintegrēties.

Doktora sejā atspoguļojās šaubas.

— Bez tam, — Kromptons turpināja, — es jau nosvinēju trīsdesmit piekto dzimšanas dienu. Saskaņā ar federālo likumu man ir tiesības uz reintegrāciju.

— Jā, — doktors Beringers teica. — Tādas tiesības tev ir, bet kā tavs draugs un reizē ārsts, Elister, es nekādā gadījumā tev neieteiktu tās izmantot.

— Kāpēc?

Vecais doktors nopūtās un sakrustoja rokas.

— Tas būtu bīstami. Ļoti bīstami. Varbūt pat liktenīgi.

— Bet kaut kadas izredzes man tomēr ir?

— Visniecīgākās.

— Tad es savas tiesības tomēr izmantošu.

Doktors atkal nopūtās, piegāja pie 'kartotēkas un izvilka biezus aktu vākus.

— Labi, — viņš teica, — ielūkosimies vēlreiz tavā slimības vēsturē.

Elisters Kromptons, Lilla un Besas Kromptonu dēls, dzimis Amundsenvilā, Mērijas Bērdas zemē, Antark- tīdā. Tēvs strādāja par meistaru Skota plutonija raktuvēs, māte — par montētāju (ar saīsinātu darba laiku) nelielā tranzistoru rūpnīcā. Spriežot pēc vecāku dokumentiem, abi bija garīgi un fiziski veseli. Visas zīmes liecināja, ka arī mazais Elisters augdams lieliski pielāgosies dzīvei.

Pirmos deviņus mūža gadus Elisters bija gluži normāls bērns. Tiesa, reizēm viņš likās noslēgts un mazrunīgs, bet šī īpašība piemīt daudziem bērniem. Citādi Elisters bija zinātkārs, kustīgs un labsirdīgs zēns ar intelektu, kas neapšaubāmi sniedzās pāri vidusmēram. Desmitajā dzīvības gadā viņa noslēgtība sāka manāmi pastiprināties. Puisēns stundām ilgi varēja sēdēt krēslā un raudzīties tukšumā. Reizēm viņš pat neatbildēja, ja viņu sauca.