Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Romantikas tirgoņiem tā arī neizdevās iesmērēt Tomasam savu preci. Taču puisim bija veca krustmāte, kurai viņš piezvanīja, un viņa, uzbudināti kladzinādama, tūdaļ apsolīja iepazīstināt krustdēlu ar sava bērnības drauga meitu. Jaunieši satikās krustmātes viesistabā, kur nevarēja lāgā apgriezties, tik pilna šī istaba bija ar dažādām rotas lietām un nieciņiem. Stostīdamies aiz mulsuma, viņi veselas trīs stundas spriedelēja par laika apstākļiem, par politiku un darbu, par studijām koledžā un kopīgiem paziņām. Krustmāte staroja un, nemitīgi šaudīdamās starp virtuvi un spilgti apgaismoto viesistabu, cienāja viņus ar kafiju un mājas cepumiem.

Acīmredzot tieši šīs stingri oficiālās raudzības, kas tik ļoti atgādināja sirmo senatni, negaidīti labvēlīgi ietekmēja jaunos cilvēkus. Meitene Henlijam iepatikās. Viņi sāka tikties arvien biežāk un pēc trim mēnešiem apprecējās.

Interesanti atzīmēt, ka Tomass Henlijs bija viens no pēdējiem, kas atrada sievu, izmantojot šādu dīvainu, vecmodīgu, nedrošu, neracionālu un neražīgu paņēmienu, jo lielās firmas, kas darbojas apkalpošanas sfērā, tūdaļ nojauta «Henlija metodes» veikalnieciskās perspektīvas. Firmu uzdevumā tika izstrādāts grafiks, kas precīzi atspoguļoja mulsuma ietekmi uz jauno cilvēku psihi, un itin drīz elektroniskās skaitļošanas mašīnas precīzi novērtēja arī Krustmātes finansiālo lomu amerikāniskajā laulību praksē.

Lūk, kādēļ tagad viens no minēto firmu visizplatītākajiem un visaugstāk vērtētajiem pakalpojumiem ir piegādāt jaunekļiem standartizētu komplektu. Proti, kautrīgu meiteni, spilgti apgaismotu, ar visādiem nieciņiem pieblīvētu viesistabu, šauru, neērtu dīvāniņu un enerģisku sirmu dāmu, kas, noņemdamās ar kafiju un mājas cepumiem, ielaužas istabā pēc precīzi aprēķinātiem nevienmērīgiem laika sprīžiem.

Pieredzējuši ļaudis apgalvo, ka no tadas iepazīšanās prāti mulstot. Elpa raujoties ciet!

ČETRI TEMPERAMENTI

Elisters Kromptons bija stereotips, un šis fakts viņu drausmīgi kaitināja, taču līdzēt tur neko nevarēja. Vai nu Kromptonam tas patika, vai nepatika, viņa raksturs bija vienpusīgs, primitīvs, viņa vēlēšanās — viegli uzminamas un bailes — acīm redzamas. Vēl ļaunāk — Elistera āriene ar neiedomājamu precizitāti atbilda viņa raksturam.

Vidēja auguma, slimīgi vājš, ar smailu degunu, šaurām, cieši sakniebtām lūpām, pieri, kas jau bija sākusi plesties uz matu rēķina, nespodrām ūdeņainām acīm, kuras sedza biezi, izliekti briļļu stikli, un retiem bārdas rugājiem klātu seju — tāds bija Elisters Kromptons. Viņš izskatījās pēc klerka un patiesībā arī bija klerks. ^

Palūkojies uz viņu, ikviens tūdaļ noprastu, ka šis vīrs ir sīkumains, pedantisks, piesardzīgs, nervozs, puritā-

nisks, viegli aizvainojams, iebiedēts, aizdomīgs un nomākts. Dikenss tādu tipu droši vien būtu attēlojis uz augsta ķebļa, ar bezgala nopietnu sejas izteiksmi noliekušos pār rakstāmpulti un smalkā, kaligrāfiskā rokrakstā kaut ko skribelējam vecas, cienījamas firmas apputējušās kantora grāmatās. Trīspadsmitā gadsimta ārsts nešaubītos, ka Kromptonā iemiesojies viens no četriem pirmelementiem — Zeme, Gaiss, Uguns vai Ūdens —, kuru fundamentālās īpašības nosaka katra cilvēka temperamentu. Šajā gadījumā tas bija Odens īpašību nosacītais melanholiskais temperaments, kuru rada pārmērīgs daudzums aukstas, melnas žults, kas padara cilvēku īgnu un noslēgtu.

Vēl vairāk — Kromptonu savā ziņā varēja uzskatīt par Lombrozo un Krečmera teoriju visspožāko pierādījumu, par biedinošu līdzību, par katolicisma hiperbolu un nožēlojamu cilvēka kariķējumu.

Pats bēdīgākais tomēr bija tas, ka Elisters Kromptons visā pilnībā apzinājās, cik neizdevusies, sekla un triviāla ir viņa personība, un, lai gan šis fakts Elisteru briesmīgi kaitināja, viņš neko tur nespēja grozīt, tāpēc viņam atlika vienīgi ienīst savus labvēļus ārstus un vainot tos šajā nelaimē.

Visapkārt Kromptons redzēja cilvēkus ar apbrīnojami sarežģītiem, pretrunīgiem raksturiem un skaudīgi vēroja, kā ļaudis diendienā izlaužas no stereotipu ietvariem, kurus sabiedrība cenšas tiem uzspiest. Viņš sastapa prostitūtas, kas nebūt nebija labsirdīgas, armijas seržantus, kuriem riebās varmācība, bagātniekus, kas nekad nebija nodarbojušies ar labdarību, īrus, kuri ienīda kautiņus, grieķus, kas savā mūžā nebija redzējuši nevienu kuģi, francūžus bez mazākās tieksmes uz loģisku domāšanu. Cilvēces vairākums šķita dzīvojam brīnišķīgu, neparedzētiem notikumiem bagātu dzīvi, kurā pēkšņi kaislību uzliesmojumi mijās ar rāmiem klusuma brīžiem; jaudis runāja vienu un darīja gluži ko citu, paši noliedza savus argumentus un reizēm paveica neiespējamo, tādējādi samulsinot gan psihologus, gan sociologus un iegrūžot psihoanalītiķus zaļā pūķa apkampienos.

Taču visa šī greznība Elisteram bija neaizsniedzama, jo veselības interesēs ārsti bija atbrīvojuši viņu no jebkādiem rakstura līkločiem.