Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Kāpēc nabadzīgais neatsakās no savas nabadzības? — Lūmiss atbildēja ar pretjautājumu. — Nē, tas nav reāli, mums jāsamierinās ar' apstākļiem, kādus dzīve katram uzspiedusi. Bagātnieku nasta nav viegla, bet tā jānes un, ja kļūst pavisam grūti, jāmeklē palīdzība …

Bagātajiem vajadzīga līdzjūtība, un es varu viņiem to piedāvāt. Bagātniekiem nepieciešams, lai viņu sabiedrībā būtu cilvēki, kas, paši prazdami baudīt greznību, palīdzētu arī viņiem apgūt šo mākslu; manuprāt, tikai nedaudzi prot novērtēt un izbaudīt bagātnieku greznību tā kā es. Un viņu sievietes, Krompton! Arī tām ir savas vajadzības — neatliekamas, spiedīgas vajadzības, kuras vīri bieži nespēj apmierināt sakarā ar nemitīgo sasprindzinājumu, kādā viņi dzīvo. Šīs sievietes nevar uzticēties kuram katram lempim no ielas. Viņas ir nervozas, smalki audzinātas, aizdomīgas un viegli ietekmējamas. Viņām vajadzīgas nianses un izsmalcināta pieeja. Vajadzīgi pielūdzēji ar spārnotu fantāziju un vienlaikus — ar izcilu smalkjūtību. Tādi vīrieši ir liels retums šai garlaicīgajā pasaulē. Un, lūk, man laimīgā kārtā ir dotības tieši šinī jomā. Es šīs dotības, saprotams, izmantoju. Un kā ikviens strādājošs cilvēks saņemu atlīdzību.

Lūmiss tīksmi izstaipījās un pasmaidīja. Kromptons, šausmu pārņemts, blenza uz viņu. Šķita neticami, ka šis pērkamais, pašapmierinātais pavedējs, šis radījums ar prostitūtas morāli ir viņa paša — Elistera Kromptona — sastāvdaļa. Bet tā nu tas bija, un bez šīs daļas — bez Edgara Lūmisa — par reintegrāciju nevarēja būt runas.

— Jūsu uzskati, — Kromptons teica, — mani neinteresē. Esmu Kromptona personības kodols savā īstajā, dabiskajā ķermenī un atbraucu, lai reintegrētos.

Būšu spiests jūs apbēdināt, — Lūmiss sacīja.

— Jūs gribat teikt, ka atsakāties no reintegrācijas?

— Pilnīgi pareizi.

— Jūs, liekas, nesaprotat, ka esat līdz galam neizveidots, nepilnvērtīgs. Jums jābūt tādai pašai tieksmei uz pilnveidošanos, kāda piemīt man. Bet pilnveidoties mēs varam tikai ar reintegrācijas palīdzību.

— Neapstrīdama patiesība, — Lūmiss atzina.

— Bet tas nozīmē …

— Nē, — Lūmiss iebilda, — tas it neko nenozīmē. Taisnība, man ir tieksme pilnveidoties. Bet man ir vēl daudz stiprāka tieksme turpināt tieši tādu dzīvi, kādu esmu dzīvojis līdz šim, citiem vārdiem, neatteikties no, manuprāt, vispatīkamākā dzīves veida. Greznība, vai zināt, spēj šo to kompensēt.

— Varbūt jūs esat aizmirsis, — Kromptons teica, — ka eksistējat Dirjēra ķermenī, kura mūžs nepārsniedz četrdesmit gadus? Ja atteiksities no reintegrācijas, jūs varat nodzīvot augstākais vēl piecus gadus. Iegaumējiet, tas ir maksimums! Nevienu reizi vien Dirjēra ķermeņi sabrukuši arī ātrāk.

— Jums taisnība, — Lūmiss, mazliet saraucis pieri, piekrita.

— Reintegrācija nav nekas briesmīgs, — Kromptons sacīja tonī, kas pašam šķita ļoti pārliecinošs. — Jūsu baudkāre nezudīs. Tā vienīgi kļūs drusku mērenāka.

Sūkādams savu bāli dzelteno cigareti, Lūmiss sasprindzināti domāja. Tad viņš palūkojās Kromptonam acīs un teica:

— Nē!

— Bet jusu nākotne …

— Kā redzat, es neesmu no tiem cilvēkiem, kas raizējas par nākotni, — Lūmiss, pašapmierināti smaidīdams, atbildēja. — Man pilnīgi pietiek ar to, ka nodzīvoju dienu, izbaudīdams to līdz galam. Pieci gadi… ko var zināt, kas notiks pēc pieciem gadiem? Pieci gadi ir vesela mūžība! Gan jau kaut kas pa šo laiku mainīsies.

Kromptons ar pūlēm apspieda vēlēšanos ietriekt Lūmisa galvā kaut mazlietiņ skaidra saprāta. Protams, baudkāris vienmēr dzīvo tagadnē un nekad nedomā par attālu, miglā tītu nākotni. Pieci gadi tādam viendienī- tim kā Lūmiss ir neiedomājami ilgs laiks. To viņam vajadzēja paredzēt.

Cik vien rāmi spēdams, Kromptons sacīja:

— Nekas nemainīsies. Pēc pieciem gadiem — loti īsiem pieciem gadiem — jūs mirsit.

Lūmiss paraustīja plecus.

— Man ir tāds ieradums nekad neraizēties par to, kas notiks pēc ceturtdienas. Zināt ko, veco zēn, labāk darīsim tā: es jūs apciemošu pēc trim četriem gadiem, un mēs pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies.

— Nekas neiznāks, — Kromptons iebilda. — Jūs būsit uz Marsa, es — uz Zemes, bet mūsu trešais komponents — uz Venēras. Mums noteikti neizdosies sanākt kopā īstajā laikā. Turklāt" šo sarunu jūs droši vien pat neatcerēsities.

— Tad jau redzēs, — Lūmiss, uzmetis skatienu pulkstenim, sacīja. — Bet tagad, piedodiet, es gaidu ciemiņu, kuru jūsu klātbūtne diezin vai…

Kromptons piecēlās.

— Katram gadījumam iegaumējiet: esmu apmeties motelī «Zilais Mēness». Būšu tur vēl dienu vai divas. Ja pārdomāsit…

— Novēlu jauki pavadīt laiku, — Lūmiss teica. — Un neaizmirstiet apskatīt Ksanādu alas. Pasakains skats!

Satriekts un apmulsis Kromptons atstāja Lūmisa greznos apartamentus un atgriezās motelī.

Vakariņas viņš paēda kādā bufetē. Nogaršoja slavenos Marsa asnus un Sarkano iesalu. Laikrakstu kioskā iegādājās akrostihu grāmatu. Tad atgriezās savā numurā, atminēja trīs krustvārdu mīklas un likās gulēt.