Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Šī pilsēta rietumos no miegainās Ainlendzī atradās Venēras mērenajā joslā. Tomēr pēc Marsa vēsā, uzmundrinošā klimata tā šķita nepatīkami tveicīga. Šeit Kromptons un Lūmiss pirmo reizi dabūja redzēt Venēras iedzimtos — nevis vienu vai divus cirka arēnā, bet gan daudzus simtus viņu dabiskajā vidēs Venēriešu augums caurmērā nepārsniedza piecas pēdas, un viņu zvīņainām bruņām klātā āda liecināja par izcelšanos no ķirzakveidīgiem senčiem. Pa ietvēm viņi gāja stāvus kā cilvēki, taču, lai izvairītos no drūzmas, bieži pārvietojās pa ēku sienām, turēdamies pie tām ar plaukstu, pēdu, ceļu un augšdelmu piesūcekņiem.

Daudzu ēku logi šeit bija nosegti ar dzeloņstiepļu pinumu, jo visus iedzimtos, kaš bija pametuši savas ciltis, kolonisti uzskatīja par zagļiem un slepkavām.

Pavadījis pilsētā vienu dienu, Kromptons ar helikopteru aizlidoja uz Austrumu purvu — Dena Steka pēdējo zināmo dzīves vietu. Vienmuļi dūkdams un šūpodamies, helikopters ienira blīvajos mākoņos, kas neļāva saskatīt Venēras virsmu. Lokators smalki sīca, cenzdamies sataustīt kustīgās inversiju joslas, kur bieži vien ar drausmīgu spēku plosījās izdaudzinātie Venēras viesuļi zikri. Taču šoreiz vējš bija mērens, un ceļa lielāko daļu Kromptons nogulēja.

Austrumu purvs ir prāva tirdzniecības osta Ainlendzī baseinā, šeit Kromptons sameklēja Steka audžuvecākus; abi jau bija pārkāpuši astotā gadu desmita slieksni, un viņu vaibstos varēja manīt nepārprotamas seni- litātes pazīmes. Viņi stāstīja, ka Dens bijis liels, dūšīgs puisis, varbūt dažkārt pārsteidzīgs, bet vienmēr godīgs un labs. Un vēl viņi apgalvoja, ka notikums ar Mori- sonu meitu esot viscaur izdomāts. Dens, bez šaubām, nepatiesi apsūdzēts. Viņš nekad nebūtu nodarījis kaut ko tādu nabaga neaizsargātai meitenei.

— Kur es varētu sastapt Denu? — Kromptons apjautājās.

— A.. — sirmgalvis teica, mirkšķinādams izbalējušās acis. — Vai tad jūs nezināt, ka Dens no šejienes aizgājis? Pirms desmit, varbūt piecpadsmit gadiem…

— Austrumu purvs viņam šķita pārāk garlaicīgs, — vecenīte mazliet indīgi piezīmēja. — Tāpēc viņš aizņēmās mūsu nelielos ietaupījumus un naktī, kamēr mēs gulējām, pazuda.

— Droši vien negribēja mūs lieki uztraukt, — vecītis steidza paskaidrot. — Devās meklēt savu laimi mūsu Dens. Un es nemaz nebūšu pārsteigts, uzzinājis, ka viņš to atradis. īsta vīra sirds bij mūsu Denam!

— Uz kurieni viņš devās? — Kromptons jautāja.

— Skaidri nezinu, — vecītis atbildēja. — Viņš mums nerakstīja. Nebija nekāds lielais rakstītājs mūsu Dens. Bet Billijs Deiviss viņu redzēja Ū-Berkerā, kad ar pikapu bija aizvedis uz turieni kartupeļus.

— Kad tas bija?

— Pirms pieciem vai sešiem gadiem, — vecenīte teica. — Kopš tās reizes mēs par Denu neko vairs neesam dzirdējuši. Venēra ir liela, mister.

Atvadījies no vecīšiem, Kromptons nolēma sameklēt Billiju Deivisu, lai iegūtu sīkāku informāciju. Taču drīz noskaidrojās, ka Deiviss strādā par kapteiņa trešo palīgu uz neliela kabotāžas kuģa, kas pirms mēneša devies reisā pa Dienvidu Ainlendzī un pa ceļam iegriezīsies pat vismazākajās ostiņās.

— Neko darīt, — Kromptons sacīja. — Mums atliek tikai doties uz U-Berkeru.

— Droši vien, — Lūmiss nopūtās. — Bet, atklāti sakot, veco zēn, šis Steks man sāk nepatikt.

— Man arī, — Kromptons piekrita. — Bet viņš ir daļa no mums, un bez viņa mēs nevaram reintegrēties.

— Lai notiek, — Lūmiss teica. — Tavā vadībā uz priekšu, vecākais brāli!

Kromptons satvēra vadības stūri enerģiskāk nekā jebkad. Viņš sagādāja biļetes lidojumam ar helikopteru

līdz Depotsvilai un braucienam ar autobusu līdz Sent- denisai. Tur viņam izdevās piebiedroties pikapa šoferim, kas veda pāri purviem uz Ū-Berkeru insekticīdus. Šoferis bija tīri priecīgs par ceļabiedru, jo šķērsot neapdzīvotās purvaines divatā tomēr ir patīkamāk.

Četrpadsmit stundas kratīdamies pikapa kabīnē, Kromptons daudz ko uzzināja par Venēru. Šī plašā, siltā, izšķērdīgi apūdeņotā pasaule, tā viņam teica šoferis, šobrīd ir Zemes cilvēku vistālākais priekšpostenis. Marss varbūt ir unikāla, taču mirusi planēta, labākajā gadījumā — tūrisma centrs. Toties Venērai esot visai reālas perspektīvas: te sabraukuši īsti pionieri — Amerikas Mežonīgo Rietumu apguvēju, būru fermeru, Izraēlas kibuciešu un Austrālijas lopkopju garīgie un dažos gadījumos arī fiziskie pēcteči. Zobus sakoduši, viņi cīnās, lai izveidotu atbalsta punktus Venēras auglīgajās stepēs, silto jūru krastos un kalnu grēdās, kurās apslēpti fantastiski cēlmetālu un rūdu krājumi. Viņi karo ar iedzimtajiem aīsiem — akmens laikmeta būtnēm, kas cēlušās no ķirzakām. Viņu lielās uzvaras pie Sātana pārejas, Skvērfeisas, Albertsvilas un Dabltongas, viņu sakāves pie Lēnās upes un Zilajiem ūdenskritumiem jau kļuvušas par vēstures neatņemamu sastāvdaļu, tāpat kā Censlorsvila un Djen Bjen Fū. Un kari vēl nav beigušies. Uz Venēras, tā sacīja šoferis, vēl iegūstama vesela pasaule.

Kromptons klausījās un domāja, ka arī pats labprāt kļūtu par visu šo notikumu dalībnieku. Turpretī Lūmisu šīs sarunas garlaikoja, un viņam metās nelabi no smacīgajiem purvu izgarojumiem.